Progress

   Attieksmē pret progresu ir sastopami divi varianti: 1) „progresisti”; pozitīvisti, kuri tic, ka progress ir vēstures likums; 2) „antiprogresisti”; noliedz vēsturisko likumu pastāvēšanu; K.Poppers, fon Hajeks.

   „Progresisti” progresa argumentācijā saka, ka cilvēku misija ir progresa radīšana – patiesības, skaistā un labā bezgalīga radīšana, krāšana un pilveidošana. Cilvēks tādējādi ir augstākā radība, Dieva dēls.

   „Antiprogresistu” argumentācijā skan tas, ka vēstures gaitu nosaka nejaušības un neprognozējamība cilvēcisko zināšanu iegūšanā, bez kā nav iespējams progress; nav iespējami teorētiski priekšstati par vēsturi, balstoties uz vēsturisko likumsakarību apkopojumu. Tāds apkopojums ir iespējams, taču tam nevar ticēt – nevar uz to paļauties turpmākajā dzīvē, kurā atkal kaut kas notiks nejauši, negaidīti, neprognozēti u.tml.

   Runājot par progresu, iespējams ir lokālais aktīvisms, balstoties uz tekošo politisko, ekonomisko, sociālo notikumu kritisku interpretāciju. Jo sarežģītāka ir sistēma/kārtība, pēc kuras tiecamies, jo vairāk ir jāpaļaujās uz stihiskiem spēkiem.

   Neticība cilvēces progresam pašlaik ir totāla – valda atsacīšanās no domas par nākotni.  Valda neticība nākotnei. Bet, ja nav domas par nākotni, tad cilvēks sabrūk, degradējās, pārvēršās par lopu/postcilvēku; šodien pietrūkst pozitīva orientācija, kas varētu atklāt mums kādu jaunu perspektīvu.