Mitoloģija

   Padomju laikā bija oficiālā valsts mitoloģija un pagrīdes mitoloģija – „ķēķa” kritiskā un hiperkritiskā mitoloģija.

   „Perestroikas” musinātās „atklātības” laikā pagrīdes mitoloģija ieguva legālu raksturu. Radās pat aprobežota mode kritizēt partiju, specdienestus, formējot jaunu mitoloģiju par PSRS, PSKP, VDK.

   90.gadu sākumā veco varu vairs nevajadzēja kritizēt. Radās jaunās varas kritika. Tā radās padomju kanonu kritikas vietā; proti, veco padomju laiku opozīciju nomainīja jauna pēcpadomju laiku opozīcija. Galvenais iemesls – „prihvatizācija”; vēlāk – nacionālās suverenitātes nodevība, inteliģences deģeneratīvais raksturs, „politiķu” cinisms un muļķības, vispārējas zagšanas un blēdību („shēmu”) ēras iestāšanās, traģiskā atskārsme par tautas patieso cilvēcisko potenciālu un vērtību.

   21.gs. radās arī padomju laiku retrospektīvā mitoloģija – mitoloģija par padomju laiku priekšrocībām. Īpaši morāli tikumiskajā ziņā, sastopoties ar mūsdienu sabiedrības vispārējo morālo un intelektuālo pagrimumu.

   21.gs. 10.gados radās nacionālā „veiksmes stāsta” hipertrofētā mitoloģija – valdošās kriminālās kliķes oficiālā mitoloģija.

   Noteikti jāņem vērā, ka pēcpadomju laikā graujoša loma bija Rietumu neoliberālisma mitoloģijai, zombējoši izkropļojot divas pēcpadomju jauniešu paaudzes (99%). Rietumu neoliberālisma mitoloģija funkcionē paralēli vietējās valdošās kriminālās kliķes ideoloģiskajiem murgiem – mitoloģijai.

   Vēl noteikti jāņem vērā, ka visam minētajam LR paralēli funkcionē arī amerikāņu ideoloģiskais/mitoloģiskais „specprojekts” – Krievijas un krievu tautas difamācija, ko vietējie tipi realizē īpaši paklausīgi un centīgi, atbilstoši savai nodevīgajai un nepateicīgajai dvēselei. Krievijas un krievu difamācija formē atsevišķu mitoloģiju.