Izglītība

   Uz izglītības sistēmas maiņu atsaucās paradigmas maiņa. Taču galvenais – atsaucās šīs maiņas būtība: mēs zinām, no kurienes nākam, bet nezinām, uz kurieni ejam. Tāpēc rodas visdažādākā veida haoss. Tās laikā inteliģence kļūst par zagļiem, blēžiem, pseidozinātniekiem, izglītības iestādēs visu pārdod un pērk, katra augstskola sevi reklamē kā vislabāko un viselitārāko Latvijā.

   Izglītībai teorētiski ir jānoved jaunais cilvēks līdz kaut kādam modelim, paraugam. Augstākajai izglītībai ir jaunietim jāpalīdz izvēlēties dzīves ceļu. Bet ko darīt tad, ja tāds ceļš nav vispār, ja sabiedrība nezina, uz kurieni dodas?

   Rietumu civilizācijā notiek paradigmas maiņa. Apgaismības paradigmas ideāli vairs neeksistē. Vispārējā obligātā izglītība kā sociālā prasība atmirst. Latvijā bērni var neiet skolā. Primitīva izglītība no vienas puses, iemācot tikai lasīt un rakstīt, dziedāt „Kur tu teci, gailīti manu...”, dejot „Tūdaliņ, tāgadiņ...” Taču no otras puses augsti specializēta izglītība koledžās, pēc kuras nevar uz kartes parādīt savu kaimiņu valsti...