Zinātne

   Zinātne praktiski attīstās saskaņā ar sociālajiem nosacījumiem un socializācijas nosacījumiem. Zinātne reāli ir viens no cilvēku socializācijas veidiem, dodot cilvēkiem iespēju iegūt dzīves labumus un dzīves panākumus (grādus, akadēmiskos nosaukumus, akadēmiskos amatus, akadēmiskos u.c. apbalvojumus, atalgojumu, privilēģijas).

   Reāli tas nozīmē, ka profesionālo, intelektuālo, idejisko autoritāti var nomainīt rangu, amatu, grādu, akadēmisko nosaukumu autoritāte. Par lieliem zinātniekiem tiek pasludināti lieli priekšnieki. Visbiežāk – parazinātnes autoritātes.

   Zinātnē ir radies balasts, kas sevi aizsargā, sevi korporatīvi nodrošina; zinātnisko interešu vietā faktiski dominē tieksme saglabāt zinātnes sniegtos labumus.

   Antons Čehovs mīlēja kariķēt pseidozinātniekus, kuri tēlo lielus vīrus-zinātniekus, bet ja „заглянешь в душу – обыкновенный крокодил”.

   Angļu valodā eksistē attiecīga terminoloģija – conventional science, conventional scholarship.

   Mūsdienās zinātne ir hierarhiska un rigoroza izpausme. Zinātne tikai ideālā variantā ir patiesības meklējumi.

   Zinātnē mūsdienās ietilpst arī parazinātne, antizinātne, pseidozinātne. Zinātne ir kļuvusi masu fenomens, masu parādība, kurā apgrozās masu cilvēki un visi procesi notiek saskaņā ar masu komunikācijas un masu pasākumu loģiku, formātiem, atmosfēru, rituāliem, leksisko ietērpu.