Postmodernisma personība

   Postmodernisma personība ir jauns personības tips. Katram laikmetam ir savs specifisks personības tips. Postmodernisma laikmets nav izņēmums, jo arī tajā var konstatēt jaunu specifisku personības tipu, kas ir iespējams tikai zināmos apstākļos.

   Postmodernisma personības iezīmes ir vairākas. Viena no galvenajām – ultraspeciālists kaut kādā ultrašaurā jomā, bet tumsonis citās zināšanu jomās.

   Postmodernismā zinātnes vietā ir postzinātne.

   Izglītības vietā ir postizglītība.

   Postzinātnes un postizglītības sfērā dominē šarlatānisms un pseidoaktivitātes – zinātnes un izglītības imitācija.

   Saprotams, postzinātne un postizglītība uzplaukst tikai tajās vietās, kur visus dzīves procesus vada masu cilvēki-pārsvarā postcilvēki, kā tas ir Latvijā.

   Zinātnes un izglītības (postzinātnes un postizglītības) jautājums attiecīgajā zemē ir vienots ar šīs zemes (valsts) vietu pasaules politisko un ģeopolitisko koordinātu sistēmā. Tas attiecas arī uz Latviju, kurai šai sistēmā nav konstruktīva vieta un nevar būt tāda vieta vispārējās neattīstības dēļ. Tikai neattīstītā zemē ir iespējams jautājums: „Ja tu esi tik gudrs, tad kāpēc esi tik nabadzīgs?”.

   Neattīstītās zemēs zaļo un zied neoliberālais pragmātisms izglītībā. Postcilvēkiem nav grūti iestāstīt, ka neoliberālais pragmātisms ir visprogresīvākā pieeja cilvēces vēsturē. Saskaņā ar šo pieeju postcilvēkus pamāca izglītībai naudu krāt jau tad, kad bērns vēl atrodas mātes vēderā. Ja nebūs nauda, tad neiegūs izglītību - diplomu.

   Postcilvēkiem, protams, nesaka, ka nauda ir jākrāj, lai plauktu postzinātne un postizglītība kā privātais bizness. Postcilvēkiem, protams, nesaka, ka starp zināšanām un izglītību neattīstītās zemēs ir milzīga atšķirība. Neattīstītās zemēs nav tāpat kā attīstītās zemēs, kurās zināšanas ir vajadzīgas, lai būtu cilvēks. Neattīstītās zemēs cilvēki nav vajadzīgi. Vajadzīgi ir vienīgi postcilvēki, kuriem ir diploms. Postcilvēkiem diploms ir vajadzīgs, lai viņi būtu firmu personāls.

   Postmodernisma personības ģenēze notiek paradoksālā laikā. Mūsdienu aerokosmiskās tehnoloģijas spēj palīdzēt atrauties no Zemes; elektroniskā mikroskopija biologiem paver iespēju iejaukties genomā; pirms bērna piedzimšanas vecākus var savlaicīgi brīdināt par ģenētisko anomāliju; var pārvietot ģenētisko materiālu telpā un sintezēt jaunā vietā.

   Paradoksālais ir tas, ka no vienas puses nākas konstatēt ultrazinātni, bet no otras puses šarlatānismu (postzinātni); no vienas puses var sastapt ultraizglītotus indivīdus, bet no otras puses postizglītības radītās fantastiska mēroga tumsoņas ar diplomu – postmodernisma personības.