Rases gramatika un biogramma

   Atšķirības starp rasēm jau apzinājās Č.Darvins. Cilvēki neapšaubāmi atšķirības konstatēja jau sen no tā laika, kad bija reāli iespējams tās novērot dzīvē. Rasu antropoloģiskās atšķirības atsaucās uz kultūru. Tātad atsaucās dzīves sociālajos, politiskajos, reliģiskajos, saimnieciskajos un citos procesos. Var teikt, ka organismu attīstības bioloģiskais kodols ir atšķirības. Cilvēka evolūcijā pastāv saistība starp bioloģiskajiem un sociāli kulturoloģiskajiem faktoriem.

   Evolūcijas antropoloģija ir jauna zinātne. Tā balstās uz trim postulātiem: 1) iedzimtību, 2) cīņu par eksistenci un 3) dabisko izlasi.

   Cilvēks neatbrīvojās no galvenajiem uzvedības modiem – substancionālajām īpašībām. Cilvēks paliek „plēsīgs zvērs”, sākot ar barības ieguvi un beidzot ar valsts pārvaldīšanu. Taču vispār uzvedība cilvēku lielās grupās un mazās grupās ir divējāda: agresivitāte un altruisms. Abi uzvedības formāti tiek mantoti iedzimtības veidā. Altruismu ilgi necentās izprast, tam nepievērsa uzmanību. Centās izprast un pievērsa uzmanību galvenokārt agresivitātei. PSRS grāmatu par altruismu sagatavoja В.П.Эфроимсон „Родословная альтруизма” (1971). Tika nostiprināta atziņa, ka altruisms ir biopsiholoģiskais motīvs. Ļaunais un labais cilvēkā ir permanenti (patstāvīgi, nepārtraukti). Rietumos nozīmīgus darbus sagatavoja sers Arturs Keits (1866-1955). Viņa darbos „galvenais varonis” ir „tribal man” (cilts cilvēks). Tika secināts, ka katrs cilvēks sastāv no divām pusēm. Viena puse ir pievērsta savējiem, otra puse – svešajiem. Vienā pusē koncentrējās labais, otrā – ļaunais. Mūsdienu psihoģenētiķis Filips Raštons arī pievērsies altruisma problemātikai.

   Bioloģiskajā evolūcijā eksistē divas maģistrāles – ksenofobijas un altruisma. Ar tām, piemēram, ir cieši saistīts nacionālisms. Nacionālisma un patriotisma jūtas ir iracionālas jūtas. Taču noteiktos vēsturiskajos brīžos tās liecina par tautas gara spēku. Sociālo procesu skaidrojumā nevar iztikt bez etnobioloģiskā faktora. Teiksim, etnocentrismam ir bioloģisks pamats. Tāds pamats ir arī godīgumam, uzticībai, atturībai, savaldībai, gatavībai dalīties pēdējā maizes riecienā ar citiem, lojalitātei, pašupurēšanās spējai.

   Evolūcijas atlases faktoru nostiprinātās ģenētiskās atšķirības ir visdažādākās. Aplams ir priekšstats, ka sliktie ekonomiskie apstākļi ietekmē nēģeru intelektuālo attīstību. Patiesībā visu izšķir ģenētiskā evolūcija. Tikai ģenētiskās teorijas var izskaidrot, kāpēc vienādos apstākļos dažādi veidojās atšķirīgu etnosu dzīve. Cilvēki savu dzīvi/kultūru veido saskaņā ar sava genotipa vajadzībām.

   Evolūcijas procesu izpratnē šodien iesaistās molekulārā bioloģija, ģenētika, neirobioloģija, neiroķīmija, sociobioloģija, etoloģija, biopolitika, kas pievēršās politiskās domas un uzvedības pētniecībai. Biopolitika balstās uz individuālo un kolektīvo bioloģisko motivāciju, bioloģiskajiem instinktiem (manta, nauda, vara). Eksistē iedzimti instinkti, kurus nevar izmainīt kultūra.

   Mūsdienās ir vajadzīga sociālās sfēras demistifikācija. Atklāti ir jārunā par bioloģiskajiem faktoriem. Prāts ir dots tāpēc, lai organisms labāk izdzīvotu.

   Sociālās bioloģijas galvenais jēdziens ir biogramma – iedzimtas uzvedības stratēģiskais repertuārs. Tā ir matrica, kurā ir kodēta sociālā reakcija, garīgās prioritātes un zemapziņas instinkti. Tos manto no paaudzes uz paaudzi. Etnosa pārstāvji savas biogrammas virtuāli atspoguļo vienā kopējā biogrammā, kas piešķir unikālu raksturu kultūrai. No cilvēka biogrammas ir atkarīga viņa darbība, uzvedība un komunikācija. Kopumā tas viss izraisa jaunu skatījumu uz cilvēku – bioloģisko un ģenētisko determinismu. Realizējās pāreja no fenotipiskuma (indivīda īpašībām = iedzīmtās + kultūras) uz genotipiskumu (tikai indivīda gēnos sastopamo).