1917-2017

   - Skaitļu salikumam „1917-2017” ir maģiska aura. Minētajos simts gados ir izveidojies burvju loks, apstākļu un parādību virkne, no kuras nevar izkļūt un atbrīvoties bez zināmām šausmām par pagātni un tikpat zināmām šausmām par nākotni. Skaitļu salikumā „1917-2017” ietilpst visdažādākie fakti. Katram no tiem ir noteikta loma aizvadīto 100 gadu notikumu un parādību kopējā kontekstā. Tas attiecas arī uz šajā tekstā iekļauto epizodisko materiālu.

   - Liberāļu politiku un ideoloģiju krievu tauta un arī latviešu tauta nekad nav īsti sapratusi. Abas minētās tautas vienmēr ir vēlējušās īpašu pārvaldi. Praktiski – autoritāru pārvaldi. Iespējams, šī politiskā velme tautu apziņā ir intuitīvi stihiska, apzinoties savu nespēju politiski normāli eksistēt citā pārvaldes formā. Aizvadītie 100 gadi ir uzskatāmi apliecinājuši tautu nespēju eksistēt saskaņā ar liberālisma noteikumiem.

   - I Pasaules kara laikā frontē krita daudzi jaunieši no aristokrātiskām ģimenēm. Tas sāpīgi atsaucās uz eiropiešu ģenētisko nākotni. Kā zināms, pēc „1917” Austrumeiropā sākās aristokrātijas apzināta iznīcināšana, kas eiropiešu ģenētisko bāzi sadragāja pilnā mērā. Protams, uz latviešiem tas neattiecās. Uz latviešiem tas attiecās vienīgi tajā ziņā, ka citās tautās (vācu, krievu, poļu) izzuda augsti attīstītu cilvēku kārta, kuras sociālās misijas izpratnē ietilpa atziņa par nepieciešamību aktīvi iesaistīties mazāk attīstīto tautu apgaismošanā un audzināšanā. Tas, ko nozīmē tik tikko minēto procesu trūkums, ļoti labi ir redzams latviešu tautas pastāvēšanas „1917-2017” posmā. Bez apgaismošanas un audzināšanas savvaļā palaistā latviešu tauta degradējās šausmīgā ātrumā un šausmīgā veidā. Tautas vērtība, var pat teikt – neatgriezeniski,  noslīdēja zem kritiskās robežas. Tautas visaptverošā nevērtība vairs nav drūma hipotēze, bet gan objektīvs fakts. Tautas neglābjamā nevērtība vairs nav tikai viena etnosa (vācu) nacistiski orientētās elites konstatācija, bet jau ir kļuvusi starptautiskās elites klusa konstatācija.

   - Krievijas attiecībās ar ASV „1917-2017” faktiski vienmēr galvenais jautājums bija ebreju jautājums. Tā tas ir arī pašlaik. Tā tas bija XX gs. sākumā. Tā tas turpinājās PSRS periodā. Mainījās vienīgi ebreju prasības, sākot no vēlēšanās atstāt PSRS un beidzot ar etniski tradicionālo velmi pārvaldīt valsts finansu un citus resursus.

   - „1917” vēsturiskajos notikumos vienīgi krievu sociālisti savai valstij vēlēja ļaunu un priecājās par Krievijas zaudējumiem I Pasaules karā. Viņi vēlējās valsti novest līdz sabrukumam, lai paši nāktu pie varas. No latviešu sociālistiem Rainis bija izņēmums. Viņam pirmajā vietā bija Latvijas intereses, bet nevis partijas intereses. Tāpēc viņu latvieši tā nemīl un neciena. Tāpēc latvieši viņu zemiski piekrāpa prezidenta vēlēšanās.

   - Krievijas impērijā „1917” laikā masu komunikācijas galvenais līdzeklis bija laikraksti. Taču laikraksti masu komunikācijas līdzeklis bija nosacīti, jo Krievijā valdīja analfabētisms – lasīt prata tikai 10% iedzīvotāju. Tāpēc tauta neorientējās politikā, vēsturē, ģeogrāfijā. Neviens no „tautas” nezināja, kas ir serbi, slāvi.

   - Ļeņina naudas lietas pārzināja Izrails Gelfands (pseidonīms Aleksandrs Parvuss, 1869-1924). Savukārt Parvuss sadarbojās ar Vācijas Ārlietu ministrijas speciālo politisko nodaļu, kas vadīja „procesu”, deva naudu un izstrādāja plānu Krievijas sagraušanai ar boļševiku palīdzību.

   - Latviešu strēlnieku pulki karoja kopā ar Sibīrijas pulkiem 12.armijā. Mūsdienās vēsturnieki raksta par latviešu strēlnieku pulku niecīgo efektivitāti Latvijas aizstāvēšanā. Šī niecīgā efektivitāte bija redzama jau kara gados. Tāpēc igauņi atsacījās veidot savus pulkus, jo redzēja latviešu niecīgās iespējas.

   - Vācija un Austroungārija par spīti Krievijai 1916.gada 5.novembrī izveidoja Polijas valsti un poļu armiju.

   - Februāra revolūciju neviens nenojauta. Valsts Dome strādāja, ārēji viss bija mierīgi. Tomēr pēkšņi impērija sabruka. Tā februāra radikālos notikumus raksturo Mihails Radzjanko, Vladimirs Nabokovs. Valstī bads nebija, algas izmaksāja. Taču bija dziļš naids starp frontiniekiem un rezervistiem.

   - Krievijā „1917” dienās visi apsveica jauno varu, kuras pārstāvju uzvārdus neviens nezināja.    

   - Imperators atsacījās no troņa 1917.gada 2.martā. Nākamajā dienā, piektdienā 3.martā, viņš dienasgrāmatā ierakstīja: „Gulēju cieši un ilgi. Atmodos tālu aiz Dvinskas. Diena bija saulaina un salīga. Runāju ar savējiem par vakardienu. Lasīju daudz par Jūliju Cēzaru”. Savukārt ceturtdienā (2.martā) imperators dienasgrāmatā ierakstīja: „Visapkārt nodevība un gļēvulība, un krāpšanās!”.

   - Pagaidu valdības populārākais arguments bija „Mūs izvēlējās krievu revolūcija”.

   - Pēc boļševiku apvērsuma Smoļniju un vēlāk Kremli apsargāja latviešu strēlnieki.

   - Cara un viņa ģimenes nošaušanā Jekaterinburgā 1918.gada 17.jūlijā piedalījās 12 cilvēki. 6-7 no viņiem tika saukti par „latviešiem”, no kuriem 5 cilvēki runāja vācu valodā.

   - Rīgas sargāšanā Bermonta uzbrukuma laikā piedalījās no krievu kara gūstekņiem izveidotas vienības. Rīgas jūras līcī reidā stāvēja franču karakuģi un angļu karakuģi „Dragon” un „Ventureus”. Ar lielgabaliem šāva uz bermontiešiem gan franču, gan angļu karakuģi. Rīgas aizstāvēšanā visu izšķīra angļu virsnieka Alfrēda Berta rīcība.

   - Angļu ģenerālis sērs Alfrēds Berts pēc aiziešanas pensijā izveidoja biedrību „Friends of Latvia”. Pirms II Pasaules kara viņš viesojās Latvijā. Taču latviešu politiskā elite par viņu neinteresējās. Valsts galvenie sargi gribēja būt paši latvieši. Baltvācu kritizētā latviešu nepateicība spilgti izpaudās arī pēc „1917”. Mūsdienās latvieši A.Berta un citu tautu pārstāvju būtisko līdzdalību LR vēsturē vispār ignorē. Faktiski – nemaz nezina, jo latviešu vēsturnieki LR vēsturi vienmēr ir sacerējuši ļoti kroplīgi.

   - 1934.gada 1.decembrī nošāva Sergeju Kirovu. To izdarīja Leonīds Nikolajevs, kura sieva bija latviete Milda Draule.

   - 1940.gada aprīļa sākumā J.Balodis tika atcelts no kara ministra amata.