Konteksts

Mūsu analītiskā darbība tāpat kā cita veida darbība ir pamatīgi ierobežota. Varam pievērsties tikai ierobežota skaita problēmu, jautājumu, ideju risinājumam. Ja pievēršamies, teiksim, nākotnes cilvēka jeb postcilvēka analītikai, tad tas nenozīmē, ka nepastāv radniecīga problemātika citās jomās un dotais analīzes priekšmets neietilpst noteiktā kontekstā. Mūsu analītiskās refleksijas nespēj aptvert visu kultūru un kultūras virzības visas tendences, izpausmes, prognozes, perspektīvas. Cilvēks ir tā intelektuāli ieprogrammēts, ka izziņas, teoretizēšanas, filosofēšanas saturu limitē bioloģiskā daba – prāta spējas. Un prāta spējas nespēj vienlaicīgi aptvert daudz vai „visu”. Prāta spējās ietilpst attiecīgā materiāla ģeneralizācija, taču arī tā ir ierobežota – agri vai vēlu noslēdzas ar intuitīvām nojautām, bet nevis konkrētiem analītiskajiem secinājumiem. Mēs ļoti labi apzināmies holisma klātbūtni; proti, to, ka secinājumus par parādībām var izdarīt tikai kā par vienotiem veselumiem un saistībā ar visu kontekstu, bet nevis analizējot tikai atsevišķas sastāvdaļas. Mēs to apzināmies, taču praktiski to nespējam realizēt. Nākotnes cilvēka jeb postcilvēka ģenēze visplašākajā skatījumā ir jāsaista ar cilvēces garīgās vēstures trim posmiem: 1) mitoloģisko, 2) logocentrisko un 3) iracionāli plurālistisko. Pirmajā, mitoloģiskajā, posmā valdīja cilvēka ticība pārdabiskajam un cilvēka ticība pasaulei, kurā viss ir pareizi, patiesi saskaņā ar dievu gribu. Otrajā, logocentriskajā, posmā cilvēks visu laiku tikās ar nemitīgu cīņu starp pareizo un nepareizo, patieso un nepatieso. Valda prasība cilvēkam kalpot tikai pareizajam, patiesajam, kas tiek iegūts, noliedzot nepareizo, nepatieso. Valda racionālisms un īstenības reāla struktūra precīzi definētu terminu, jēdzienu, kategoriju, slēdzienu, principu, pierādījumu, teoriju, metožu, likumu formā. Trešais, iracionāli plurālistiskais, posms ir 21.gs. nākotnes cilvēka jeb postcilvēka posms. Tajā valda uzskats, ka pasaule ir situatīvu nejaušību pasaule, kurā pareizo un nepareizo, patieso un nepatieso nosaka katrs pats saskaņā ar savu vajadzību un subjektīvajām interesēm. Trešajā posmā izzūd racionālisms, loģiskums, patiesība, pareizība kā cilvēka eksistenciālās ideoloģijas pamats. Logocentrimu degradē neoliberālisms, plurālisma fetišizēšana, politkorektums, „uzskatu brīvība” u.tml. 21.gs. nākotnes cilvēka jeb postcilvēka apziņas tips pilnā mērā ir adekvāts trešā, iracionāli plurālistiskā, posma garam cilvēces esamībā. Faktiski vairs nevar būt runa par cilvēces esamību, bet gan nākas samierināties ar cilvēces esamības transformāciju postcilvēces esamībā.