Nauda

Cilvēka un apkārtējās pasaules attiecībās būtisks jautājums ir cilvēka eksistenciāli nepieciešamās vajadzības un cilvēka eksistenciāli liekās vajadzības. Eksistenciāli liekās vajadzības ir vajadzības, kuru izcelsmē ir alkātība, godkārība, mantkārība. Tās ir vajadzības, bez kurām cilvēks var eksistenciāli iztikt. Cilvēka eksistenciāli liekās vajadzības stimulē tāds fenomens kā nauda. Pret naudu var izturēties kā pret narkotikām, alkoholu, kofeīnu un citām vielām, kuru lietošana kļūst vitāla nepieciešamība, jo ir iestājusies totāla atkarība no šīm vielām. Tas pilnā mērā attiecas uz naudu. Saskarsme ar naudu visbiežāk noslēdzas ar maniakālu velmi iegūt pēc iespējas vairāk naudas, kad nepastāv nekāda robeža iekārotās naudas apjomam. Pret naudu kā cilvēku nelaimi gudras personības izturas jau sen. Jau sen naudu uzskata par cilvēku paverdzinātāju. Tas cilvēcē ir masveida ieskats. Naudas reputācija ir negatīva. Nauda var paverdzināt ne tikai atsevišķus indivīdus, bet arī tautas, valstis. T.s. nacionālais kopprodukts un nemitīgā tieksme to palielināt reāli ir valsts dzīšanās pēc naudas. Reitingi šajā ziņā ir valstu sacensība naudas jomā. Naudas potenciālo lomu izmanto ideoloģijā. Tas, ko dēvē par materiālo ieinteresētību, faktiski ir naudas ieguves mērķa maskēšana, lietojot eifēmismu. Ideologi labi zina cilvēcē sastopamo negatīvo attieksmi pret naudu. Tāpēc ideoloģijā izmanto maskējošu terminoloģiju. Nauda ir cilvēku atsvešinātības avots un spēks. Nauda sēj naidu starp cilvēkiem. Nauda cilvēku atsvešina no citiem cilvēkiem. Pat no ģimenes locekļiem - brāļiem un māsām, vecākiem. Plaši ir sastopama atsvešinātība dažādos kolektīvos. Nauda ir sociālās atsvešinātības avots un spēks. Nauda cilvēkam paver iespēju izdarīt to, ko viņš nevar izdarīt, balstoties uz savām cilvēciskajām iespējām – fiziskajām, intelektuālajām, garīgajām. Teiksim, oligarhs nevar kā cilvēks fiziski pakļaut tautu. Taču viņš to var izdarīt ar naudu, uzpērkot tos spēkus, kuri var pakļaut tautu. Oligarhs var uzpirkt parlamentu, kas pieņem tautai naidīgus likumus. Oligarhs var uzpirkt valdību, kura realizē parlamentā pieņemtos likumus. Nauda var būt sava veida instruments cilvēku vērtējošā pārbaudē. Proti, ar naudas palīdzību var konstatēt, vai cilvēks ir matkārīgs, alkātīgs, vai viņš ir spējīgs piesavināties citu naudu utt. Ar naudas palīdzību var noskaidrot, cik lielā mērā cilvēks ir spējīgs saprātīgi izlietot viņam uzticēto naudu, vai viņš viņam uzticēto naudu tūlīt nepārvērtīs cilvēka eksistenciāli lieko vajadzību apmierināšanai jeb naudu izmantos cilvēku eksistenciāli nepieciešamo vajadzību nodrošināšanai.