Kolektīvais

Sastopama virkne parādību, kurām var būt kolektīvs raksturs. Tās ir parādības, kuras raksturo zināmus sociālos kolektīvus. Tajā skaitā var raksturot visu tautu. Protams, tās ir abstrakti izprastas parādības, jo reāli dabā neeksistē un abstrakti summējās no atsevišķām individuālajām parādībām, kuras reāli eksistē dabā. Taču abstraktā formātā traktētās parādības var palīdzēt labāk izprast tos sociālos fenomenus, kuri uzrāda kolektīvas iezīmes. Piemēram, var palīdzēt labāk izprast tādu sociālo fenomenu kā tautas mentalitāte. No XX gs. 80.gadiem socioloģijā ir pazīstams jēdziens „kolektīvais intelekts”. Par kolektīvo intelektu un tā izpausmēm nākas runāt tajos gadījumos, kad kolektīvs (kāda sociālā vienība) atrod labāku lēmumu nekā ir labākais individuālais lēmums dotajā kolektīvā. Skaidrs, ka tas viss ir nosacīti (abstrakti). Labāko kolektīvo lēmumu noteikti arī formulē kāds konkrēts indivīds, bet nevis „kolektīvs”. Vienīgi šis individuālais lēmums var izrādīties labāks nekā citi iepriekšējie individuālie lēmumi un izraisīt ilūziju par „kolektīvā intelekta” klātbūtni vislabākā lēmuma pieņemšanā. Jēdzienu „kolektīvais intelekts” ieteica Ņūdžersijas zinātnieki. Jēdziens, domājams, vislabāk var kalpot kā metafora sabiedrības darbības atspoguļošanā. Interese par kolektīvo prātu, kolektīvo apziņu ir bijusi vienmēr. Emīls Dirkheims 1912.gadā rakstīja par cilvēka loģiskās domāšanas atkarību no sabiedrības, kas intelektuālajā ziņā ir daudz augstākā pakāpē nekā atsevišķs indivīds ar savu intelektuālo pakāpi. Herberts Velss izteicās par „pasaules smadzenēm”. Vladimirs Vernadskis ieviesa jēdzienu „noosfēra” – cilvēces prāts kosmosā. Iespējami arī tādi vairāk vai mazāk metaforiski risinājumi kā kolektīvais racionālisms, kolektīvā loģika, kolektīvais tikumiskums, kolektīvā komerciālā loģika, kolektīvā konformisma loģika, kolektīvā reitingu loģika, kolektīvo intelektuālo vērtību birža.