Refleksīvā vadība

No XX gs. 60.gadu beigām militāro konfliktu situācijās un aukstā kara ideoloģiskajās konfrontācijās tiek izmantota zinātniski teorētiskā pieeja (teorija) ar nosaukumu “refleksīvā vadība”. Tā sauc speciālu iedarbošanos uz subjektu, to nosliecot pieņemt vajadzīgo lēmumu. Subjekts var būt viena persona, kā arī var būt personu grupa – pretinieka kaujas vienība, sabiedrības slānis u.tml. Refleksīvās vadības teorija radās militāro pētījumu kontekstā. Tā tas bija pirmajā laikā, jo vēlāk šo teoriju sāka attiecināt uz masu manipilāciju vispār. Refleksīvajā vadībā ir dažādi paņēmieni. Tos sauc par stratagēmām, izmantojot šo jēdzienu no sena ķīniešu traktāta par kara mākslu. Iespējamas tādas stratagēmas kā provokācija, māņu kustība, intrigas, maskēšanās, izjokošana, viltus objektu radīšana. Refleksīvās vadības rezultātā iedarbojas uz cilvēku apziņu un gribu. Tā ir piespiedu orientācija un informatīva iedarbība, liedzot izvēles brīvību un stingri novadot subjektus līdz vēlāmajai situācijai, bet tajā pašā laikā saglabājot subjektu priekšstatu par izvēles brīvību. Subjekti saskata savā rīcībā patstāvību, taču faktiski viņu rīcība tiek vadīta no kāda ārējā centra. Refleksīvā vadība ir 1) manipulācijas māksla un 2) sociālā kontrole. Mediji ir lieliska platforma refleksīvās vadības paņēmienu attīstībai, lai vadītu un kontrolētu sociāli psiholoģisko klimatu, vajadzības gadījumā realizētu morāli politisko dezorientāciju u.tml. Refleksīvās vadības teorijas un prakses pilnveidošana nav iespējama bez eksperimentiem ar masu apziņu.