Par dabu mēs zinām nesalīdzināmi
vairāk nekā paši par sevi. Dabaszinātņu attīstība ir grandioza. Taču sociālās
un humanitārās zinātnes nevar lepoties ar zinātnisko rezultātu lielu apjomu.
Tas ir pamatoti, jo cilvēkā (raksturā, darbībā, uzvedībā, komunikācijā) nebūt
viss pakļaujas formalizētai analīzei. Tādas cilvēka esamības sfēras kā
reliģija, māksla, morāle vispār nepakļaujas stingrai zinātniskajai izpētei. Var
tikai interpretēt saskaņā ar interpretācijas autora zināšanām, viedokli, gaumi
u.tml. Pie tam interpretācija pati par sevi pārvēršās par jaunu patstāvīgu radošo
izpausmi, kā tas ir literatūrzinātnē, mākslas zinātnē. Piemēram, literatūras
kritika un mākslas kritika ir patstāvīga jaunrades sfēra.
Mēs zinām daudzus dabas likumus.
Taču maz ir likumu par cilvēku sociālo organizāciju. Sociālo realitāti rada
cilvēks, kas ir darbības subjekts, bet tāpēc viņš nevar pakļauties
transindividuāliem likumiem – cilvēku sabiedrības evolūcijas likumiem. Cilvēka
individualitāte neļauj pakļauties transindividuāliem likumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru