Hibrīdā
mentalitāte tagad ir jaunāko paaudžu kādai daļai Rietumu civilizācijā, sevī
sintezējot tradicionālo mentalitāti un postmodernistisko mentalitāti, kura tīrā
veidā vēl neeksistē un eksistēs pēc divām, trijām paaudzēm. Uzbrukums
tradicionālajai mentalitātei sākās 60.gadu beigās un 70.gados. Rietumos šajā
ziņā noteikta hronoloģiskā josla iezīmējās 1968.gadā, kad bija odiozā jauniešu
dumpošanās. Hibrīdās mentalitātes analītikā noteikti saglabājās jautājums par
jauniešu progresivitāti, jauniešu avantūrismu. Sabiedrībā vienmēr ir pastāvējis
maldīgs priekšstats par jauniešu progresivitāti. Daudzi cilvēki domā, ka
jaunieši ir visa jaunā aktīvi atbalstītāji un jauniešiem nepiemīt interese par
konservatīvām un reakcionārām idejām. Jaunieši neesot karjeristi, konformisti. Tas
esot raksturīgs tikai vecākā gadagājuma cilvēkiem. Maldīgais priekšstats pastāv,
neskatoties uz to, ka jau Platons formulēja jauniešu objektīvu portretu.
Faktiski jaunieši ir vislielākie karjeristi, konformisti, tiecoties pēc
iespējas ātrāk ērti iekārtoties dzīvē un gūt panākumus amatu ieņemšanā.
Jauniešiem piemīt idejiskais avantūrisms. Ja tā nebūtu, tad pēc 1968.gada
postmodernisms būtu nomiris jau savos autiņos un nebūtu sagaidījis sociālisma
sistēmas sabrukumu, lai piecūkotu latviešu un citu Austrumeiropas jauniešu prātu
un dvēseli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru