Slimība

   Vārdam „slimība” tagad ir kulturoloģiskā un socioloģiskā aura. Tiek runāts par „baltās” rases slimību, atsevišķu tautu un valstu slimību. Slimība apliecina noteiktu stāvokli, kuram ir sākums un beigas. Slimība nav permanents stāvoklis. Tā tas ir attiecībā uz cilvēku veselību. Tā tam it kā būtu jābūt arī attiecībā uz rasi, tautu un valsti. Ja šodien saka, ka, piemēram, Ukraina ir slima valsts, tad tas nenozīmē, ka Ukraina vienmēr ir bijusi slima valsts. Ukraina ir tikai pirms zināma laika saslimusi. Tāpat nākotnē ir iespējama Ukrainas izveseļošanās.

   Demogrāfiskā pāreja dara piesardzīgu jautājumā par „baltās” rases iespēju izveseļoties. Nav ticama eiropeīdu izveseļošanās. Eiropeīdi ir nolemti degradācijai, deģenerācijai, iznīcībai. Par to liecina eiropeīdu emancipācija haosā, bērnu nedzemdēšanas patoss, bēgšana no saprātīgas dzīves, stabilas identitātes, kas tiek uztverta kā pašrealizācijas ierobežošana. Par to liecina arī eiropeīdu ieviestā globālā patērēšanas unifikācija, nerimstošā un nekādi neapmierināmā mimētiskā vēlēšanās, postmetaforiskā orientācija, prāta un domāšanas galvenā modrība izvairīties no patiesības un objektīvi pamatota viedokļa idiotiskā plurālisma vārdā.

   Jautājums par slimības sākumu un beigām noteikti ir aktuāls atsevišķu tautu vēsturiskās virzības kontekstā. LR un tas etniskais formējums, ko var apzīmēt vārdā „latvieši”, noteikti ir slims. Jautājums ir vienīgi, vai tā ir slimība, kurai ir sākums un beigas. Tā vien liekas, ka tā nav slimība, bet gan permanents stāvoklis, kura analītikā neiederās vārds „slimība”. Nevis slimība ir izraisījusi LR krahu, tautas nespēju izveidot intelektuāli un morāli stabilu eliti, inteliģenci, politisko darbinieku slāni utt. Tautas nespēja nav slimība, bet gan permanents stāvoklis. Nav nekādu vēsturisko pierādījumu latviešu neslimošanai pirms tagadējās slimošanas.