Elites ģenēze

Par eliti sauc sabiedrības vai kāda sociālā slāņa virsotni, izcilāko daļu. Elites jēdziena lietojums mūsdienās ir kļuvis problemātisks. Īpaši attiecībā uz politiski valdošā virsslāņa apzīmējumu. Mūsdienās valdošais politiskais virsslānis ne reti nav adekvāts elitei tās klasiskajā izpratnē. Valdošajā politiskajā virsslāni nebūt nav sastopami sabiedrības izcilākie pārstāvji. Uz Austrumeiropu no 90.gadu sākuma tas attiecās pilnā mērā. „Perestroika” ieslēdza zaļo gaismu sabiedrības padibenēm, kuras nonāca bijušo padomju zemju politiskajā vadībā. Tāpēc tagad aktuāls jautājums ir jaunas elites ģenēzes iespējas. Šajā ziņā jāņem vērā vairāki nosacījumi. Elite nekad nerodas no šķirām, sociālajiem slāņiem, profesionālajām grupām. Elite nerodas tieši no politiskās sfēras, bet gan no jaunām dzīves tendencēm un tās sabiedrības daļas, kura ir organiski vienota ar jaunajām dzīves tendencēm. Vēl var skaisti teikt, ka elite rodas no tautas dzīlēm. Diemžēl jautājums par jaunas elites ģenēzi pašlaik ir satraucošs, jo jaunās dzīves tendences nav iepriecinošas. Eiropeīdu degradācija un deģenerācija ir vispārzināmas tendences. Dzīvojam it kā informācijas un zināšanu laikmetā. Taču tajā pašā laikā ir plaši novērojams nezināšanas masveida kāpums, personības degradācija, cilvēku idiotijas pieaugums. Citiem vārdiem sakot, cilvēki masveidā kļūst arvien muļķāki, stulbāki, trulāki. Masu komunikācijas līdzekļu piedāvātajai primitīvajai un debilajai produkcijai ir milzīgs pieprasījums. Izglītības programmas kļūst arvien vienkāršākas. Tas attiecās arī uz augstāko izglītību. Tādējādi nākas teikt, ka jauna elite patiešām rodas un tās ģenēzei ir stabili priekšnoteikumi. Taču rodas nevis elite, bet „elite” – postcilvēku elite. Piemēram, ASV un Krievijas valsts institūcijās ir konstatējama elites maiņa. Varas struktūrās ienāk jauna paaudze, kurai pašlaik (2017) nav 50 gadu. Šīs jaunās paaudzes zināšanas aizstāj propagandas štampi. Tāds ir ārzemju intelektuāļu novērojums par jaunās paaudzes darbību.