Kultūras liekulība

Liekulīgi var rīkoties atsevišķi indivīdi, izvēloties amorālu komunikācijas stratēģiju. Taču sastopama arī parādība, kuru pieņemts dēvēt par kultūras liekulību. Tā ir liekulība nevis kā individuāla izpausme, bet liekulība kā sociāla izpausme, kad amorāla komunikācijas stratēģija valda sabiedrībā – tautā, nācijā (noteiktas valsts iedzīvotāju kontingentā). Kultūras liekulība ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā, kad ļaužu ētosā (morāles normu, principu un ideālu kopumā) ir iefiltrēta liekulība. Kultūras liekulības izcelsme var būt dažāda. Būtiska ietekme noteikti var būt attiecīgās sabiedrības locekļu pašapziņā dominējošajam pašvērtējumam. Šo pašvērtējumu savukārt var formēt indivīda paša izpratne par savu un savu līdzcilvēku vērtību, kā arī ideoloģijas  uzpotētā izpratne par tautas/nācijas kopējo vērtību. Šajā gadījumā ideoloģijas jēdziens tiek lietots visplašākajā nozīmē. Tajā skaitā ideoloģijā iekļaujot, piemēram, filosofiskās domas, mākslas un literatūras sniegto izpratni par tautas/nācijas kopējo vērtību. Radošās personības parasti jūtīgāk, precīzāk un ātrāk spēj saskatīt morāli tikumiskās iezīmes cilvēkos un sabiedrības kopējās tendences garīgajā jomā. Kultūras liekulība, atkārtojam, ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Sabiedrība atbalsta šo īpašo stāvokli; proti, atbalsta liekulību komunikācijā. Sabiedrība tā rīkojās, balstoties uz savu pašvērtējumu. Respektīvi, sabiedrībā nav stingras pārliecības par savu vērtību un sabiedrībā valda mazvērtības komplekss. Sabiedrība cenšas aizsargāt un noklusēt savu acīmredzamo labilitāti – nenoturību, nestabilitāti, mainīgumu. Runa ir par labilitāti gan cilvēciskās vērtības, gan kultūras vērtības aspektā. Sabiedrība apzinās savus trūkumus. Taču reizē nevēlas tos atklāti atzīt un tāpēc izvēlas liekulības stratēģiju, aizliedzot kritiku un polemiku par savu labilitāti. Sabiedrība izdara psiholoģisko spiedienu uz saviem locekļiem. Liekulība kļūst aktuāls kultūras elements. Kultūras liekulība, saprotams, pamatīgi degradē atsevišķos indivīdus un sabiedrības ētosu vispār. Degradācijas forma ir kognitīvā disonanse, kas pārņem sociumu, kurā cēlākās un tikumiski tradicionālās morālās vērtības nesaskan ar publiski deklarētajām morālajām vērtībām. Cilvēki ir spiesti liekuļot, slēpt savu īsto attieksmi utt. Piemēram, mūsdienu Latvijā cilvēki nedrīkst publiski atzīties, ka viņiem nav pieņemama LR kriminālā iekārta ar noziegumu brīvību. Tāpēc LR sabiedriskajā domā valda melīga liekulība.