Rases entropija

   Entropija ir parādību un procesu pāreja zemākā stāvoklī, izdalot zināmu enerģiju. „Baltās” rases entropija ir izteikta jau labu laiku – no XX gs. 70.gadiem, kad jau 10 gadus virzījās ārprātīgā demogrāfiskā pāreja un eiropeīdu liktenis jau bija zināms – izmiršana, novecošana. Eiropeīdu entropijas izdalītā enerģija vispirms bija postmodernisma murgi, pēc tam tos papildināja homoseksuālisma legalizācija, iracionālisma uzplūdi, dzīves realitātes šizofrenizācija, maniakālā alkātība, veselā saprāta trūkums politikā, ekonomikā, izglītībā. Eiropeīdu entropijas piemērs ir ES varas elites pelēcība un nekompetence, idiotiskā aizbildināšanās ar tolerances un politkorektuma nepieciešamību, milzīgie melu plūdi informācijas telpā. Vārdu sakot, eiropeīdu entropija uzskatāmi izpaužās nespējā sev nodrošināt normālu dzīvi un pašiem padziļinot savu antropoloģisko katastrofu. Skaidrs, ka latviešu valdošā kliķe arī ir minētās entropijas sastāvdaļa. Ņemot vērā etnosa attīstības līmeni, ļoti spilgta sastāvdaļa.

Guru komplekss

   Uz cittautiešu fona ļoti izceļās latviešu garīgais komplekss, kuru var nosaukt par guru kompleksu. Gan ikdienas dzīvē var sastapt, gan publiskajā telpā (medijos, Internetā) var sastapt latviešus, kuru galvenā esamības jēga ir visiem pierādīt, ka viņš ir visgudrākais, visvaronīgākais, vislielākais nacionālais labdaris, pirmais un galvenais organizātors, novitātes autors utt., u.tml. Šie latvieši cenšas pārliecināt, ka bez viņiem nekas nebūtu noticis, nekas nebūtu noorganizēts, izdomāts, realizēts utt. Turklāt vienmēr īpaši tiek akcentēta prioritāte, primārums; proti, dotais latvietis ir bijis pirmais. Dotais latvietis ir pirmais izdomājis kādu jēdzienu, teoriju. Viņš ir pirmais pateicis kādu patiesību, pirmais uzrakstījis rakstu, pirmais novērtējis utt., bet citi ir viņa ideju, domu, ierosinājumu, tēmu, sižetu zagļi, kuri viņam grib atņemt pirmā godu.

   Guru komplekss ir sastopams visās sfērās, kurās ir iespējams fiksēt pirmo autoru. Jocīgākais, ka ir sastopams arī tādās sfērās, kurās pirmo autoru praktiski nav iespējams fiksēt. Teiksim, idiotiski būtu censties noskaidrot, kurš ir latviešu lielākais Lāčplēsis. Respektīvi, „brīvības” cīņas līderis nelietīgās „perestroikas” gados.

   Tomēr guru komplekss nerimstās. Tas nekas, ka smieklīga ir vairāku latviešu cīkstēšanās ap LTF izveidotāja statusu. Katrs no viņiem saka, ka izveidoja LTF un bija LTF izveidošanas idejas autors. Vēl smieklīgāka ir latviešu cīkstēšanās par tautas lielākā brīvības cīnītāja godu XX gs. nogalē. Šajā jomā joprojām nepārspēts ir Grantiņš, Šteins.

Nianses

  * Alegoriskajā metodē racionalitāte viegli sajūdzās ar emocionāli tēlaino, gleznieciskumu, fantastiskiem sižetiem, utopijām un antiutopijām.

   * Var būt demonizēts prāts, domāšana, dzīves uztvere, attieksme pret citiem, kā tas ir latvietim pret latvieti, kad tauta pārvēršās par infernālu sātanisku ordu. Dēmonisko spēku ietekmi uz cilvēku mākslinieciski pētīja Tomass Manns, K.S.Luiss. Bībele runā par ļaunuma transcendentālajiem spēkiem. Inokentijs III 12.gs. aizliedza „tautai” lasīt Bībeli. Tautai ir jātic mācītāja vārdiem.

   * Demogrāfiskā determinisma viens no pirmajiem atklājējiem bija Claude Adrien Helveticus (1715-1771).

   * Nacionālais nodevējs šodien nejūtās kā nacionālais nodevējs: neko nenožēlo, nelūdz piedošanu, nevēlas atjaunot paša izpostīto.

   * Pasaules slepeno valdnieku internacionāles ezotēriskā globalizācija (globalizācijas dēmons) izraisa nacionālisma/fundamentālisma uzplūdus. Pat sekmē ideju par impēriju (Krievijas, Turcijas, Japānas) restaurāciju un imperatora „posteņa” atjaunošanu.

   *  ASV Neatkarības deklarācijā ir vārdi „Life, Liberty and Pursuit of happiness”.

   * Austrumeiropieši pilnā mērā izjuta mūslaiku pasaules „melnos caurumus”; viņus XX gs. vispirms sadzina vienā „melnajā caurumā”, pēc tam izdzina no šī „melnā cauruma” un tajā pašā brīdī nekavējoties sadzina citā „melnajā caurumā” ar nosaukumu „liberālais iracionālais kapitālisms idiotijas pārņemtas elites ģeopolitiskā jūga skavās”.

Pakļaušanas tehnoloģija

   Rietumu/ASV elite pēc 1989.gada jutās kā uzvarētāja. Domāja, ka Krievija tāpat kā citas Austrumeiropas zemes un tajā skaitā Latvija, būs paklausīga kalpone bez noteiktas pakļaušanas tehnoloģijas pielietošanas. Tomēr katram gadījumam zināma tehnoloģija tika pielietota profilaktiskos nolūkos.

   ASV politika Krievijā 90.gados bija korupcijas un zagšanas ieviešana un nostiprināšana. Tā rezultātā sabiedrībā radās negaidīta saikne: liberālisms asociējās ar zagšanu un korupciju. Taču ASV politiķi nespēja pareizi izprast un novērtēt Krievu sabiedrības attieksmi pret liberālismu kā zagšanu un korupciju. Tāpēc ASV joprojām pieprasa turpināt liberālisma reformas. Iespējams, ASV politiķu nespēju adekvāti izturēties pret krievu sabiedrības naidīgo attieksmi pret liberālismu veicina tas, ka citās Austrumeiropas zemēs un tajā skaitā Latvijā nav tāda attieksme. Piemēram, latviešu tautai korupcija un zagšana ir normālas izdarības un sabiedrība nemaz netiecās kaut ko mainīt šajā ziņā. Latviešu attieksme pret zagšanu un korupciju kā liberālisma atribūtiem nav salīdzināma ar krievu „vienkāršo cilvēku” attieksmi. Latviešiem galvenais ir būt ASV ietekmes zonā. Proti, saglabāt ilūziju par ASV aizstāvību. Pārējais latviešus neinteresē. Zagšana un korupcija priekš viņiem ir normālas izdarības. Nevienam nav žēl, ja otrs prot veikli saņemt kukuļus un kaut ko nozagt.

   Krievijā uzskata, ka ASV pienākums ir sodīt savu liberālisma ieviesēju komandu ar Sammersu priekšgalā. Viņi 90.gados zaga bez jēgas un bez mēra. Čubaiss esot regulāri vedis čemodānus ar naudu uz ASV.

   Tagad jaunu pakļaušanas tehnoloģiju ASV piemēro Eiropai. Runa ir par Ziemeļatlantijas brīvo tirdzniecības zonu. Tai nosaukums ir skaists un nevainīgs. Pat pozitīvs – sola tirdzniecības brīvību. Ja tiks šī zona radīta, tad 20 gadu laikā korupcija un zagšana būs arī Rietumeiropā. Rietumeiropas valstu vadītāji ir paklausīgi un neaizstāv nacionālās intereses. Viņi sevi nostāda blēžu un krāpnieku stāvoklī. Vienīgi Krievija pašlaik atsedz Rietumu politikas nepatstāvību un ASV alkātību.

   Rietumeiropas un Austrumeiropas kultūras turpmākā attīstība būs atkarīga no deglobalizācijas – pasaules sadalīšanos atsevišķos ekonomiskajos blokos. Tajos savukārt viss būs atkarīgs no dalībnieku sastāva. Visvairāk no spēcīgāko valstu attieksmes pret mazāk spēcīgām valstīm. Patreizējais ASV bloks „mazos” paverdzina, apmuļķo, apzog, ciniski izmanto. Latvieši zina, kā tas izpaužās. Protams, var būt „mazie”, kuri nemaz nevēlās citu dzīvi. Arī to labi zina latvieši – „balto” cilvēku „avangards”.

Intelektuāļu suverenitāte

   Intelektuāļu suverenitāte ir idejiskā neatkarība, domas patstāvība, nevienam nepakļaujoties politiskajā, ekonomiskajā, ideoloģiskajā, zinātniskajā, mākslinieciskajā, reliģiskajā, administratīvajā jomā. Tā vienīgi ir pakļautība patiesībai, taisnīgumam, godīgumam, garīgajai brīvībai, pašcieņai.

   Intelektuāļu suverenitāte šodien ir ļoti aktuāls jautājums. Intelektuāļu pienākums šodien ir sacīt „jā” jeb „nē” kapitālismam – sociāli ekonomiskajai formācijai. Bilderbergas klubs, Trīspusīgā savienība un citi „klubi” liecina, ka intelektuāļi ir kapitālisma pusē.

   Intelektuāļu izvēle vienmēr ir eksistenciāla izvēle. Lai nostātos pret kapitālismu, nav obligāti jābūt komunistam vai kādas antiliberālās partijas biedram. Intelektuāļu izvēle un reizē intelektuāļu suverenitāte ir atkarīga no tā, ko gribu saukt par labklājības anatomiju. Tā ir komplicēta parādība. Tā ietekmē intelektuāļu suverenitāti, kā arī izvēli atbildē uz minēto aktuālo jautājumu. Pie tam izvēli nosaka ne tikai eksistenciāli fiziskās prasības, bet arī intelektuāļa erudīcija. Lai šodien sacītu „nē” kapitālismam, nākas ļoti pamatīgi iedziļināties kapitālisma būtībā. Tātad kopumā var teikt, ka intelektuāļu suverenitāte ir atkarīga ne tikai no morāli psiholoģiskajiem faktoriem, bet arī kognitīvajiem faktoriem. Zināšanas nosaka pārliecību, - tā ir sena atziņa. Šodienas intelektuāļu zināšanas arī nosaka viņu pārliecību. Tajā skaitā zināšanas par kapitālismu.

Jaltas mantojums

   Vai Jaltas konferenci var saistīt ar demogrāfisko pāreju un „balto” cilvēku morālo un intelektuālo pagrimumu? Jaunākajā esejā par pēckara perspektīvām un kara predestināciju šo jautājumu saistu ar Jaltas mantojumu.

   Uz „balto” cilvēku izmiršanu un degradāciju noteikti atsaucās Jaltā ieviestā pasaules kārtība. Proti, tas, ka „baltie” cilvēki (eiropieši) nonāca amerikāņu ietekmes zonā. Lai praktiski ieviestu un paplašinātu savu ietekmi, amerikāņi uzsāka milzīgu sava dzīves veida propagandu. Kāds ir amerikāņu dzīves veids un kāda ir viņu mentālā pasaule, to nevienam kritiski domājošam cilvēkam nav jāstāsta. Supermateriālisms, pragmatisms, merkantilisms, individuālisms, - tie ir tikai daži jēdzieni amerikāņu mentālās pasaules raksturojumā. Vēl noteikti jāmin neoliberālisms, postmodernisms, masu kultūras dievināšana. Propaganda dziļi ietekmēja Rietumeiropiešus. Viņu masās viegli izdevās iezombēt patērēšanas kultu, masu kultūras apjūsmošanu utt. Šim nolūkam amerikāņi tērēja milzīgas summas, daudzus rietumeiropiešus (īpaši radošo inteliģenci) elementāri uzpērkot. Neoliberālisma un postmodernisma murgi sagandēja filosofiju, humanitārās un sociālās zinātnes, mākslu un literatūru. Mantkārības un karjerisma slavināšana veicināja bērnu dzimstības samazināšanos, atsacīšanos veidot ģimeni, izraisīja homoseksuālisma sērgu. Amerikāņu nepieciešamība balstīties uz vietējiem politiskajiem un administratīvajiem kadriem ātri aktivizēja un nostiprināja marionešu „institūtu”, pilnā mērā morāli un intelektuāli sagandējot Rietumeiropas politisko eliti, kuras kroplā seja tagad sagādā milzīgu riebumu. Skaidrs, ka amerikāņi var balstīties tikai uz morāli un nacionāli slideniem un nepatriotiskiem tipiem. Arī tipiem, kuriem ir lielas intelektuālās problēmas. Faktiski runa ir par attiecīgās tautas padibenēm, kā tas tagad ir arī Latvijā un citur Austrumeiropā ar Krieviju priekšgalā, kur milzīgu postu nodara vietējo ebreju padibenes.

   Saprotams, pēc Jaltas konferences „balto” cilvēku viena daļa nonāca PSRS ietekmes zonā, kurā tāpat valdīja supermateriālisms. Ja amerikāņu zonā ļoti daudz cilvēkos sabojāja patērēšanas kults, tad padomju zonā ļoti daudz cilvēkos sabojāja pretējais – dzīves materiālā nabadzība. Padomju cilvēki zināja par Rietumu cilvēku pārticību. Tas psiholoģiski ļoti dziļi atsaucās uz padomju ļaužu mentalitāti, tajā stingri ievelkot negatīvas līnijas. To spožums un posts uzskatāmi kļuva redzams tūlīt pēc robežu atvēršanas. Bet īpaši – „prihvatizācijas” nelietībā. Kad sabruka sociālisma sistēma un Austrumeiropa nonāca amerikāņu ietekmes zonā, šeit tūlīt risinājās tie visi destruktīvie procesi, kuri jau bija sasnieguši zināmu kulmināciju Rietumos. Tādējādi no 90.gadiem „balto” cilvēku izmiršana un degradācija kļuva sinhrons process visā eiropeīdu rasē. Jaltas mantojumam noteikti ir kardināla loma.

Kultūras kontinuitāte

   Špenglera vēstures filosofijas epopeju var skatīt dažādos aspektos. Tajā skaitā var skatīt no antīkās kultūras turpinājuma viedokļa t.s. Rietumu kultūrā. Tradicionāli atzīst turpinājumu; proti, Rietumu kultūra radās kā antīkās kultūras turpinājums, Rietumu kultūras pamatā ir antīkā kultūra. Lasot Špenglera grāmatu, nepārtraukti nākas sastapties ar antīkās kultūras, antīkā cilvēka kraso atšķirību no Rietumu kultūras, Rietumu cilvēka. Apskatot jebkuru problēmu, autors pievērš uzmanību antīkā materiāla krasajai atšķirībai no Rietumu materiāla. Tādējādi gribot negribot rodas jautājums par antīkās kultūras kontinuitātes realitāti. Var atklāties, ka bija divi krasi atšķirīgi cilvēciskie tipi katrs ar savu mentalitāti un tādējādi arī divas krasi atšķirīgas kultūras. Antīkās kultūras kontinuitāte Rietumu kultūrā var izrādīties mīts un pašapmāns. Lai apspriestu minēto jautājumu (hipotēzi), noteikti nākas pārlasīt Karena Svasjana ļoti dziļo grāmatu par Eiropas idejisko evolūciju. No minētā jautājuma (hipotēzes) viedokļa noteikti nākas pārlasīt arī citas grāmatas. Nākas ņemt vērā barbaru iebrukumu antīkajā teritorijā, barbaru lomu agrīnajos „tumšajos” viduslaikos kā savdabīgu pārejas laikmetu starp divām krasi atšķirīgām pasaulēm – antīko pasauli un Rietumu pasauli. Noteikti nākas pārskatīt Renesanses lomu kā speciālu „projektu” Rietumu kultūrā, meklējot sev garīgo placdarmu turpmākai dzīvei. Renesanse taču liecina, ka nekāda organiska kontinuitāte praktiski nebija. Barbari neko neturpināja. Tikai vēlāk barbari + antīkā sociuma paliekas (faktiski kaut kāds jauns abu ģenētisko potenciālu asimilācijas produkts) apzināti restaurēja antīko materiālu. Faktiski restaurēja tikai drumslas, jo antīkajam cilvēkam, kā raksta Špenglers, nemaz neinteresēja saglabāt savu kultūras mantojumu, kā tas interesēja senās Ēģiptes cilvēkus un, protams, fanātiski interesē Rietumu cilvēkus.