Jaunā stratifikācija

Stratifikācija, sabiedrības dalījums relatīvi nošķirtos slāņos (šķirās, kastās, statusa grupās), neapšaubāmi, nav vēsturiski nemainīga parādība. Laiku pa laikam nākas pārskatīt līdzšinējo stratifikāciju. To nosaka radikālās sociālās izmaiņas, kuras savukārt ir vienotas ar attiecīgā laikmeta visu izmaiņu kompleksu. Mūsdienās atkal ir pienācis laiks pārskatīt līdzšinējo stratifikāciju. Dzīve ir kardināli izmainījusies. Sabiedrībā ir saskatāmas jaunas izpausmes. Sabiedrības sociālā seja ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Līdzšinējais šķiriskais dalījums Rietumu civilizācijā ir novecojis un neatbilst reālajai ainai. Nav vairs proletariāta. Nav vairs buržuāzijas tās klasiskajā veidolā. Tas pats attiecās uz aristokrātiju. Nav vairs zemniecības. Ar lauksaimniecību nodarbojās ļoti neliels skaits cilvēku. Nav inteliģences. Viss ir sajaucies un turpina sajaukties; proletariāta atvase var kļūt buržujs („jaunā buržuāzija”) un var ieprecēties aristrokrātijā; inteliģences kritērijs nav augstākā izglītība, kura tagad var būt sētniekam un var nebūt ministram (sveiciens latviešiem!). Nepieciešams jauns sociālais iedalījums – jauna stratifikācija. Priekšlikumu izvirzīšana jau ir sākusies. Sastopams iedalījums trijās daļās: 1) saimnieki jeb īpašnieki, kuru rokās ir politika, ekonomika, masu mediji; 2) aģenti, kura veidojās no cilvēkiem bez īpašumiem un bez varas, bet tajā pašā laikā viņi aktīvi iekļaujās pastāvošajā dzīves kārtībā saskaņā ar savām interesēm; 3) sekotāji, kuri pakalpīgi un paklausīgi seko saimniekiem jeb īpašniekiem; viņi veido sabiedrības lielāko daļu. Apzīmējumi „saimnieki jeb īpašnieki”, „aģenti” un „sekotāji”, iespējams, tiks akceptēti, bet varbūt arī tas nenotiks un būs citi priekšlikumi. Domājams, labi ir tas, ka tiek atmests jēdziens „elite”. Tagad patiešām nevalda elite, bet kaut kāda apšaubāmu cilvēku daļa. Tas tāpēc, ka saimnieki jeb īpašnieki tagad ir ļoti apšaubāmi tipi (finansu mahināciju autori) un vairs neeksistē vecā labā buržuāzija, bet aristokrātijai zināma ietekme ir saglabājusies tikai dažās valstīs. Pasaules lielākās valstis (ASV, Krievija, Ķīna) vispār iztiek bez aristokrātijas.

Mentalitāte=Politiskā apziņa

Tautas politisko apziņu nosaka tautas nacionālais raksturs jeb, svešvārdā izsakoties, mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (tautai) raksturīgs domāšanas veids, dzīves uztvere un emocionālā ievirze. Mentalitāte ir determinējošs fenomens, cēloniski nosakot cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko cilvēks domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks. Tajā skaitā, protams, nosakot arī atsevišķo cilvēku vai cilvēku kopas (tautas) ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā tikumiskajai pārliecībai un virza indivīdu darbību, no kuras savukārt summējas attiecīgās cilvēku kopas (tautas) darbības, uzvedības un komunikācijas portrets. Tautas mentalitāte = tautas ētoss = tautas politiskā apziņā. Kāda ir tautas mentalitāte un tās determinētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja latviešu mentalitātē dominē patoloģija savstarpējās attiecībās un praktiski starp latviešiem valda šausmīgs savstarpējais naids, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad tas viss atspoguļojās arī latviešu politiskajā apziņā. Latvietim nekad nebūs pieņemams otrs latvietis-politiķis arī tad, ja viņš būtu ideāli godīgs un ideāli gudrs latvietis-politiķis. Tautas politiskā apziņa nav iespējama bez stingras izpratnes par obligātu nepieciešamību uzticēties, atbalstīt un brīvprātīgi pakļauties izvēlētajam un tautas politiskās dzīves vadīšanai deleģētajam politiskajam subjektam – politiskajai organizācijai un atsevišķiem politiķiem. Pie latviešiem tas nav praktiski iespējams. Latviešu politiskajā apziņā nav konstatējama minētā izpratne. Konstatējama ir vienīgi minētā mentālā patoloģija. Tāpēc ir odiozi piemēri: vienā „partijā” sagājuši tipi ar diametrāli pretējiem uzskatiem, partiju nodevīga pamešana, partijas biedru savstarpējais naidīgums, valsts vadītāju apsmiešana utt. Lai panāktu cienījamu un efektīvu tautas politisko apziņu, „dresūra” ir jāsāk ar tautas mentalitāti. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautas mentalitāti (nacionālo raksturu) var izmainīt dažu paaudžu laikā. Galvenais esot iecementēt stabilus pamatus, jo pēc tam process labdabīgi turpinās saskaņā ar pašorganizācijas principu. Vai latvieši paši var sev iecementēt stabilus pamatus? Vai latvieši paši var tikt galā ar savu slaveno patoloģiju, pie reizes katrs sevi uzskatot par visgudrāko, viskompetentāko, viszinošāko? Parasti stabilus pamatus iecementē tautas garīgā elite, kurai tautā ir morālās autoritātes un morālās reputācijas maksimums. Skaidrs, ka kriminālā dzīves kārtība izslēdz jebkādu iespēju piedzimt tautas garīgai elitei ar maksimālu uzticību tautā. Pašlaik latviešu nomācošajam vairākumam nemaz neinteresē tādi smalkumi kā tautas garīgā elite. Latviešu gandrīz viena trešā daļa (27%) no visas sirds atbalsta kriminālās oligarhijas jūgu. Par to liecina soc.aptaujas. Saprotams, tā ir visnevērtīgākā tautas daļa, negodīgi, blēdīgi, agresīvi, nekaunīgi, ķērcoši hominīdi, kuri domā tikai par savas alkātības un ambīciju apmierināšanu. 27% spēj cilvēku kopu (tautu) pārvērst nekur nederīgā etniskajā formācijā. Lai kaut ko sacūkotu, pietiek ar 15%. Toties 27% var gāzt kalnus, un nekāda pretestība nav iespējama.

Minisentences

§  Tautai var pārmest sirsnīguma, laipnības, atklātības trūkumu.

§  Angļiem esot specifisks (differentia specifica) nominālisms – tieksme noliegt universālijas kā īpašus abstraktus objektus, kuri pastāv neatkarīgi no konkrētajiem objektiem.

§  Tagad ir cieņā savdabīgs respektabilitātes eidoss (respektabilitātes redzamā forma), kā pamatā ir patiesības un melu jocīga polaritāte: no vienas puses mocoši vēlas patiesību, taču tajā pašā laikā sēž melu peļķē līdz ausīm, jo ir pārliecināti par savu melu patiesību un uz meliem balstītās dzīves lielo vērtību.

§  Šodienas (2017) leksiskais dēmons mīl un popularizē tādus vārdus kā postcilvēks, deģenerāts, psihopāts.

§  Jēdzienu teoloģijā visu izšķir lietoto jēdzienu pareizība vai nepareizība.

§  Ja sakām, ka ir transcendentāla kriminālā valsts, tad tas nozīmē, ka valsts krimināla paliks līdz pasaules galam – uz visiem laikiem un visos apstākļos.

§  Endēmiska histērija – tāda histērija, kura sastopama tikai noteiktā vidē.

§  Jēdziena „pilsoniskā sabiedrība” lietošana lielā mērā ir tikai dekorācijas maiņa, no skatuves nostumjot seno jēdzienu „tauta”. Dekorāciju maiņa liecina par lingvistiskā terorisma izplatību.

§  Cilvēkus var iedalīt atkarībā no runāšanas lomas viņu esamībā: 1) domāju (klusu) – tātad esmu; 2) runāju – tātad esmu; otrā daļa domāt spēj vienīgi runājot.

§  Mūsdienās vārdi „demokrātija” un „populisms” ir sinonīmi.

§  Tagad cilvēciskuma mērs ir prasme lietot „No problem!”, „Super!”, „Okei!”.

§  Kurš maz domā, dzīvojot ilgi.

§  Ebreja lielākais grēks esot aizmirst, ka viņš ir cara dēls.

§  Tautas pašsaglabāšanās instinkts funkcionē ar tradīciju, vēstures, ticības, paražu palīdzību, pateicoties uzticībai pagātnei; ebreji neskumstot par pagātni, jo viņiem pagātne ir iekļauta tagadnē, bet nevis pārvērsta par muzejisku eksponātu; ebreji orientējās tikai uz tagadni, labi zinot, ka tagadnē ir iekļauta arī pagātne.

§  Aktuāls esot jautājums, vai ebreji spēj eksistēt bez judofobijas.

§  Vārdi „nacionālisms” un „sociālisms” ir franču izcelsmes.

§  Delikātums var dzīvē vairāk traucēt nekā piesardzība.

§  Ebreju paruna: kurš netic brīnumiem, nav reālists.

§  Konfūcijs: pasauli pārvalda zīmes un simboli, bet nevis vārdi un likumi; Rietumu civilizācijā pasauli pārvalda vārdi: reliģiskie, ideoloģiskie.

Sacelšanās

Tautas permanentā bojāeja ir acīmredzama: novecošana, izmiršana, aizklīšana svešumā, kriminālā valsts, noziegumu brīvība, ģeopolitiskā un militārā okupācija, zagšana, nabadzība, alkoholisms, narkomānija, tumsonība ZA līmenī, izglītības devalvācija, cilvēku sadegšana, bērnu pazušana, valdošās kliķes algu palielināšana, darba ņēmēju nodokļu paaugstināšana, idiotisms Rīgas pils un Bruņinieku nama līmenī, perversijas medijos, izstāžu zālēs, muzeju izstādēs, uz skatuves, pederasti valdībā un radošajā kultūrā, sektantisms un šarlatānims ticības sfērā, ezotēriski murgi ar doktora grādu, profesora amatu, akadēmiķa titulu. Jautājums ir pats par sevi saprotams: kāpēc tauta nesaceļas? Kāpēc nav neviens sociālais spēks, kas gribētu mēģināt piebremzēt tautas bojāeju? Kādi ir vēsturiskie, kultūras priekšnoteikumi tādai pacietībai? Jeb varbūt ir naivi to visu jautāt un viss ir saistīts ar tautas attīstības līmeni? Tauta varbūt ir tik neattīstīta, ka nav spējīga analītiski (pat intuitīvi) izprast savu nožēlojamo stāvokli? Varbūt neattīstītām tautām tāda „dzīve” ir pieņemama? Ja atmetam attīstības faktoru un izturamies pret tautu kā normālu formāciju, tad ir iespējams apcerēt iemeslu pacietībai. Piemēram, iemesls var būt vēsturisks un arhetipisks: cilvēks var paļauties tikai uz sevi; viensētā dzīvojošs cilvēks, kurš ir pakļauts baronu neierobežotai varai, var paļauties tikai uz sevi, jo viņam nav kam lūgt palīdzību; tādiem cilvēkiem vietējā vara ir vislielākais ienaidnieks, bet „lielā” vara (cars pēc tam, kad tas kļuva „lielā vara”) ir draugs. Kad nebija „lielās varas”, tad no naidīgās vietējās varas varēja bēgt (uz Rīgu, piem.). Padomju „lielā vara” (Maskava) vietējai varai lika kalpot vietējiem cilvēkiem; tas izdevās; vismaz padomju cilvēkos tika iepotēts, ka vara kalpo cilvēkiem; LR ir krimināla vara; tā kalpo tikai kriminālajām aprindām; tagad tautai nav „lielās varas”, kas varētu būt draugs. Tas viss kopumā atkal ļoti pamatīgi atdzīvina arhetipisko nostādni, ka katrs var paļauties tikai uz sevi. Protams, pacietības izpratnē vēl ir daudzi vērā ņemami faktori.

Relevantas nianses

·        Relevantas nianses (tādas, kas noteiktā laikā, vietā vai aspektā ir svarīgas) vienmēr ir jācenšās saglabāt un tālu nenolikt, jo tās kuru katru brīdi var ievajadzēties.

·        Rietumu mūsdienu cilvēku apziņas dezinfekcija, dezinsekcija, dezaktivācija kļūst ar katru dienu aktuālāka nepieciešamība, jo iracionālisma, debilitātes plūdi vēršas plašumā. Minētajos procesos nāktos atbrīvoties materiālisma kulta (vēdera kulta), idejiskā plurālisma demagoģijas, neoliberālisma antihumānisma, postmodernisma realizētā prāta un dvēseles piesārņošanas, kā arī rusofobijas, kas Rietumu cilvēkiem aizvadītajos dažos gados ir kļuvusi par ieganstu rast „ienaidnieku”, uz kuru histēriski izgāst savu neveselīgo enerģiju.

·        Dēmoss kā absurda glabātājs; iniciācijas anomija; haoss kā teorija; ilūziju gūstekņi; demokrātija ar firmas zīmi „Made in USA”; lūk, dažas nianses mūsdienu portretā.

·        ANO prognoze 2017.g.: 2050.g. – 9,8 miljardi; 2100.g. – 11, 2 miljardi; 47 neattīstītās valstīs fertilitātes koeficients ir 4,3; gadā pašlaik dzimst 83 milj.

·        Mūsdienās visbiežāk tiek runāts par demokrātiju bez sabiedrības, psiholoģiju bez psihes, teoloģiju bez Dieva.

·        Tam, kuru Dievs vēlas iznīcināt, viņš vispirms atņem prātu.

·        Ko cilvēks visvairāk vēlas? Laimi! Kas traucē to sasniegt? Nepieciešamība domāt! Domāšana kā apgrūtinājums, apdraudējums, miera traucējums, nevēlama nepieciešamība. Laime var būt kā filosofiska izpausme; var būt arī kā politiska izpausme. Angļiem laime esot varas griba.

·        Tautas atšķiras genotipiski („asinis”) un arhetipiski (kultūra). Tāpēc katrai tautai ir sava patiesība, sava pasaules aina un savs nākotnes redzējums.

·        Inteliģence – tautas garīgais ordenis tiešā un netiešā veidā; jezuīti – tiešā veidā.

·        Apgaismība XVIII gs. ieviesa materiālismu: dabas likumu diktatūru, nomainot Dieva diktatūru – Dieva augstāko tikumisko likumu.

Mistika

Tautas kultūras virzība nav loģiski secīgs process, kā arī nav process, kas būtu līdzīgs dabas likumiem. Tautas kultūra drīzāk ir līdzīga mistiski sintēzētai garīgajai darbībai, kuru nav iespējams līdz galam izskaidrot ar prāta spriedumiem vai padarīt saprotamu, perfekti formulējot celoņus un simtprocentīgi nosakot to ietekmi. Vienmēr paliks kaut kas līdz galam nenoskaidrojams, nesaprotams, neprognozējams, nevadāms. Runāt par tautas kultūru nozīmē atsegt reliģiskās, filosofiskās, tikumiskās, zinātniskās, estētiskās augstākās vērtības, kas principā mistiski nosaka kultūras ritmu, auru, kultūras komponentu iekšējās sakarības.

Regress (2)

Ø  Regress var būt kā vēsturiskais projekts. Šo absurdo iespēju apliecina postsociālisma zemju virzība „perestroikas” rezultātā. LR, KF principā XX gs. nogalē sāka virzīties saskaņā ar regresīvu trajektoriju, izveidojot kriminālas valstis ar noziegumu brīvību un necenšoties kavēt tautas degradāciju un deģenerāciju, slīkšanu nabadzībā un izmiršanu.

Ø  Pret progresu un regresu var izturēties kā pret attīstības divām formām.

Ø  Sekli racionālistiskais un pragmātiskais prieks (optimisms) par progresu faktiski ir apziņas vienpusība un nepilnvērtība attieksmē pret dzīves īstenību, kurā ne mazāka loma ir regresam.

Ø  Attīstība ir process virzībā uz agrāk nesasniegtu rezultātu. Rezultāts var būt dažāds: labs-ļoti labs, ne visai labs, slikts, ļoti slikts, ne visai slikts.

Ø  Attīstība nav viens un tas pats, kas evolūcija; evolūcija ir pakāpenisks process, galvenokārt kvantitatīvo izmaiņu process. Attīstība ir sistēmas komplicētības pieaugums, sistēmas apjoma palielināšanās.

Ø  Attīstības rezultāts var būt diverģence – daudzveidības palielināšanās; var būt arī konverģence – daudzveidības samazināšanās.

Ø  Progress ir saistīts ar sistēmas organizācijas pilnveidošanos; taču vispār progress ir kritiski uzlūkojams jēdziens: kas vieniem ir progress, tas citiem var būt regress; viss ir atkarīgs no kritērijiem, vērtību sistēmas.

Ø  Progresīvas attīstības galvenās formas ir reformas un revolūcija.

Ø  Regresīva attīstība ir attīstība uz sliktākām, nepilnvērtīgākām, primitīvākām formām.