Mentalitāte=Politiskā apziņa

Tautas politisko apziņu nosaka tautas nacionālais raksturs jeb, svešvārdā izsakoties, mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (tautai) raksturīgs domāšanas veids, dzīves uztvere un emocionālā ievirze. Mentalitāte ir determinējošs fenomens, cēloniski nosakot cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko cilvēks domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks. Tajā skaitā, protams, nosakot arī atsevišķo cilvēku vai cilvēku kopas (tautas) ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā tikumiskajai pārliecībai un virza indivīdu darbību, no kuras savukārt summējas attiecīgās cilvēku kopas (tautas) darbības, uzvedības un komunikācijas portrets. Tautas mentalitāte = tautas ētoss = tautas politiskā apziņā. Kāda ir tautas mentalitāte un tās determinētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja latviešu mentalitātē dominē patoloģija savstarpējās attiecībās un praktiski starp latviešiem valda šausmīgs savstarpējais naids, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad tas viss atspoguļojās arī latviešu politiskajā apziņā. Latvietim nekad nebūs pieņemams otrs latvietis-politiķis arī tad, ja viņš būtu ideāli godīgs un ideāli gudrs latvietis-politiķis. Tautas politiskā apziņa nav iespējama bez stingras izpratnes par obligātu nepieciešamību uzticēties, atbalstīt un brīvprātīgi pakļauties izvēlētajam un tautas politiskās dzīves vadīšanai deleģētajam politiskajam subjektam – politiskajai organizācijai un atsevišķiem politiķiem. Pie latviešiem tas nav praktiski iespējams. Latviešu politiskajā apziņā nav konstatējama minētā izpratne. Konstatējama ir vienīgi minētā mentālā patoloģija. Tāpēc ir odiozi piemēri: vienā „partijā” sagājuši tipi ar diametrāli pretējiem uzskatiem, partiju nodevīga pamešana, partijas biedru savstarpējais naidīgums, valsts vadītāju apsmiešana utt. Lai panāktu cienījamu un efektīvu tautas politisko apziņu, „dresūra” ir jāsāk ar tautas mentalitāti. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautas mentalitāti (nacionālo raksturu) var izmainīt dažu paaudžu laikā. Galvenais esot iecementēt stabilus pamatus, jo pēc tam process labdabīgi turpinās saskaņā ar pašorganizācijas principu. Vai latvieši paši var sev iecementēt stabilus pamatus? Vai latvieši paši var tikt galā ar savu slaveno patoloģiju, pie reizes katrs sevi uzskatot par visgudrāko, viskompetentāko, viszinošāko? Parasti stabilus pamatus iecementē tautas garīgā elite, kurai tautā ir morālās autoritātes un morālās reputācijas maksimums. Skaidrs, ka kriminālā dzīves kārtība izslēdz jebkādu iespēju piedzimt tautas garīgai elitei ar maksimālu uzticību tautā. Pašlaik latviešu nomācošajam vairākumam nemaz neinteresē tādi smalkumi kā tautas garīgā elite. Latviešu gandrīz viena trešā daļa (27%) no visas sirds atbalsta kriminālās oligarhijas jūgu. Par to liecina soc.aptaujas. Saprotams, tā ir visnevērtīgākā tautas daļa, negodīgi, blēdīgi, agresīvi, nekaunīgi, ķērcoši hominīdi, kuri domā tikai par savas alkātības un ambīciju apmierināšanu. 27% spēj cilvēku kopu (tautu) pārvērst nekur nederīgā etniskajā formācijā. Lai kaut ko sacūkotu, pietiek ar 15%. Toties 27% var gāzt kalnus, un nekāda pretestība nav iespējama.