Individuālisms (2)

Protestantismam no XVI gs. ir milzīga loma jaunas garīgās sistēmas radīšanā, centrā izvirzot individuālismu, kā arī pakāpeniski uzkurinot mācību par demokrātiju, kas kādreiz Aristoteļa ieskatā bija vissliktākā valdīšanas forma. Individuālisma virzība vienā pajūgā ar demokrātiju aizsāka eiropiešu pašapmāna kampaņu, kas, piem., XX gs. otrajā pusē papildinājās ar tādiem pašapmānīgiem projektiem kā cilvēktiesības, tolerance, politkorektums, uzskatu plurālisms. Protestantismā indivīds pats veido savas attiecības ar Dievu bez starpniekiem. Individam uzticētā reliģiskā patstāvība ātri izvērtās ateismā. Indivīdam dotā patstāvība vienmēr slikti beidzās arī citos dzīves prakses segmentos. Piem., uzskatu plurālisms ir izraisījis totālu anarhiju cilvēku zināšanās, attieksmē pret vērtībām (zinātniskajām, mākslinieciskajām). Protestantismu var uzskatīt par plebeju sacelšanos pret sociuma kvalificēto daļu – eliti, intelektuāļiem, izglītotiem cilvēkiem vispār. Individuālisma un demokrātijas fetišizēšana ir izraisījusi sociuma nekvalificētās daļas kolosālas ambīcijas un agresivitāti pret visu, kas neatbilst plebeju izpratnei, zināšanām, gaumei, morālei utt. Protestantisma aizsākto individuālisma kultu no XX gs. otrās puses aktīvi turpina neoliberālisms ar savu liberālās demokrātijas, liberālās modernizācijas projektu. Šis projekts izraisa indivīda kardinālu atrautību ne tikai no sabiedrības, bet arī no garīguma, ģimenes, kultūras tradīcijām, cilvēces vispār. Apzināti musinot homoseksuālismu un dažādas seksuālās perversijas, neoliberālisms indivīdu atrauj arī no dzimtes piederības; faktiski no cilvēciskuma vispār, kā rezultātā rodas jauns hominīda tips – postcilvēks. Neoliberālisma ideoloģijā dominējošā individuālisma slavināšana ir novedusi pie Eiropas savdabības zuduma, eiropiešu intelekta zuduma, domas zema līmeņa, kad eiropietis pats ir uzzīmējis savu karikatūru. Eiropa kļūst arvien stulbāka, piesūcās ar postmodernisma smirdoņu, zaudē valstisko suverenitāti, atļauj ieplūst migrantiem, kuriem var piedāvāt vienīgi savu morālo un intelektuālo pagrimumu. Tas viss ir individuālisma kulta rezultāts pēc ideoloģijas, audzināšanas un skološanas realizētās cilvēku dezorientācijas, panākot cilvēku pareizo priekšstatu zudumu pašiem par sevi un savas dzīves jēgu.