Ø Regress var būt kā vēsturiskais projekts. Šo absurdo
iespēju apliecina postsociālisma zemju virzība „perestroikas” rezultātā. LR, KF
principā XX gs. nogalē sāka virzīties saskaņā ar regresīvu trajektoriju,
izveidojot kriminālas valstis ar noziegumu brīvību un necenšoties kavēt tautas
degradāciju un deģenerāciju, slīkšanu nabadzībā un izmiršanu.
Ø Pret progresu un regresu var izturēties kā pret
attīstības divām formām.
Ø Sekli racionālistiskais un pragmātiskais prieks
(optimisms) par progresu faktiski ir apziņas vienpusība un nepilnvērtība
attieksmē pret dzīves īstenību, kurā ne mazāka loma ir regresam.
Ø Attīstība ir process virzībā uz agrāk nesasniegtu
rezultātu. Rezultāts var būt dažāds: labs-ļoti labs, ne visai labs, slikts,
ļoti slikts, ne visai slikts.
Ø Attīstība nav viens un tas pats, kas evolūcija; evolūcija
ir pakāpenisks process, galvenokārt kvantitatīvo izmaiņu process. Attīstība ir
sistēmas komplicētības pieaugums, sistēmas apjoma palielināšanās.
Ø Attīstības rezultāts var būt diverģence – daudzveidības palielināšanās;
var būt arī konverģence – daudzveidības samazināšanās.
Ø Progress ir saistīts ar sistēmas organizācijas
pilnveidošanos; taču vispār progress ir kritiski uzlūkojams jēdziens: kas vieniem
ir progress, tas citiem var būt regress; viss ir atkarīgs no kritērijiem,
vērtību sistēmas.
Ø Progresīvas attīstības galvenās formas ir reformas un
revolūcija.
Ø Regresīva attīstība ir attīstība uz sliktākām,
nepilnvērtīgākām, primitīvākām formām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru