Spējas

   Kultūrai ir daudzas spējas. Piemēram, kultūras hermeneitikas spējas – iztulkošanas, izskaidrošanas spēja.

   Kultūras atsevišķa spēja ir kulturoloģiskais transcendentālisms – prognozēšanas spēja un spēja izskaidrot visbūtiskākos jautājumos.

   Kultūras transcendentālismā ietilpst kultūras apriorisms – spēja strādāt ar pirmspieredzes konstrukcijām. Jo spēcīgāks ir kultūras apriorisms, jo vairāk var prognozēt nākotni. Kultūras apriorisms izmanto tradīciju stabilitāti, vērtību sakausētību, normu un ideālu patstāvību. Kultūras apriorisms palīdz prognozēt ne tikai parādības, bet arī reakciju saskarsmē ar attiecīgajām parādībām. Var veidot antientropu stratēģiju. Var paredzēt notikumu jēgu, jēgas potenciālu, bet ne tikai pašu notikumu formālo seju.

   Kultūras transcendentāli apriorā pasaule eksistē divās formās: 1) programmas formā, ko nosaka kultūras vispārējā tradīcija (kultūras stereotipi, arhetipi),  2) morālās un estētiskās reakcijas formā (attieksmē pret parādībām). Pirmā forma rada līnijisku, pārmantotu, komulatīvu ainu; otrā forma sniedz atbildi uz izaicinājumu.

   Kultūra sevī iemieso pašorganizāciju tik lielā mērā, cik lielā mērā to pieļauj kultūras autori.

Hipotēze par kultūru

   Hipotēze par kultūru ir šāda: mūsdienu zinātniskās domas attīstības stadijā programmēšanas pamats būs nevis eksperimentālā jeb „stingrā” zinātne, bet kultūra.

   Kultūra kā ticējumu un normu, tradīciju un vērtību kopums nosaka attīstības programmas – notikumu attīstības iespējamās trajektorijas. Lai kultūrai piešķirtu šādu statusu, nepieciešams pārvarēt ekonomiskā, tehnoloģiskā un cita veida determinismu. Faktiski determinisma fetišismu, pakļaujot domāšanu t.s. objektīvajām likumsakarībām. Teiksim, velme visu izskaidrot no ekonomiskā viedokļa joprojām ir ļoti populāra.

   Mūsdienu fenomenoloģija māca, ka visas sabiedriskās sistēmas, institūti un procesi ir atkarīgi no cilvēka. Tā ir daļēja patiesība. Reāli cilvēka darbība, uzvedība un komunikācija fokusējās tajā grandiozajā kompleksā, ko sauc par kultūru. Kultūra ir primārā. Visa ārējā pasaule uz cilvēku iedarbojās ar kultūras starpniecību. Kultūra ģenerē vērtējumus, interpretāciju, izpratni, zināšanas, izjūtas. Kultūra izkārto akcentus, jēgu, nozīmību, radot cilvēka dzīvei visdažādākās programmas.

Nākotne

   Jautājums ir nevis par to, kas mūs gaida nākotnē, bet gan par to, kādu nākotni mēs esam izveidojuši šodienas darbos, kādu nākotni esam provocējuši ar savu rīcību un prātu. Ne velti pastāv tas, ko var saukt par futuroloģisko transcendentālo pseidoprognozēšanu. Tā ir nākotnes plānošana bez šodienas prāta klātbūtnes.

   Uz nākotni atsauksies šodienas pasaules komponenti: komplicētība, nenosakamība, stohastiskums, determinisma neiespējamība, bifurkācija, haoss, polivariantums bifurkācijas punktos, nelīnijiskie procesi. Minētie kompenenti ir mūsu prāta elementi. Tā ir mūsu šodienas izpratne, kas noteikti atsauksies uz nākotni.

Aktieris

   Neoliberālisms ir lielisks aktieris. Neoliberālisms tēlo, ka tam neinteresē vara. Faktiski neoliberālisms bez varas sabrūk, jo priekšroku iegūst valsts sociāli patriotiskā darbība, kurā neoliberālisms tikai traucē. Ja neoliberālisti netiek pie varas, tad iestājās valsts sociālās attīstības laikmets, kā tas ir Krievijā no 2000.gada. Principā arī ASV pie varas nav neoliberālisti. ASV tikai tēlo neoliberālisma apoloģētus. Tas notiek ASV valsts interesēs, vēloties ekspluatēt visu pārējo planētu. Planēta nav dumja, un neoliberālisms ir spiests regulāri mainīt lomas savā izrādē. Kad vienu lomu atmasko un tā ir kompromitēta, tad tūlīt izvēlās citu lomu. Tāds liktenis ir tādām lomām kā „atvērta sabiedrība” (jāļauj savās mājās saimniekot arī citiem), „valsts-minimums” (valsts neiejaucās ekonomikā, sociālajā sfērā, valstij nav reāli sevi jāaizsargā, bet jāpaļauj „brīvai konkurencei”), „demokrātiskuma ieviešana” (neoliberālistiem nepakļāvīgas varas likvidēšana ar spēku), „tirgus dabiskā atlase” (sociāldarvinisma ideoloģija). 

Kultūras antipātijas

   Kultūra neieredz pašpārliecinātu monotonismu, pedantisku skrupulozitāti. Kultūrai nepatīk „sasniegumi”, „stabilitāte”, „uzvaras”, „lielas mācības”, „progress”, „attīstība”, „aktuālas koncepcijas”. Kultūra nemīl to un tos, kuri kalpo, pielien, slavē. Kultūra nemīl varu. Kultūrai nepatīk, ja neņem vērā tās metafizisko būtību: matērija seko garam, bet nevis gars seko matērijai. Kultūra uzskata, ka nevis „kalkulātors” nosaka cilvēku dzīvi, bet kultūra nosaka cilvēku dzīvi – ticējumus, vērtības, normas. 

Globālā prognozēšana

   Globālās prognozēšanas iespējas ir dažādas, ņemot vērā valsts apjomu, potenciālu un planetārās ambīcijas. Lielas valstis sludina pasauli bez robežām un barjerām, jo tas tām ir izdevīgi. Tāda ideoloģija paver iespēju paplašināt tirgu, piekļūt dabas resursiem, nostiprināt politisko ietekmi mazākās valstīs. Ideoloģija ir skaista. Kurš gan spēs iebilst pret vārdiem par robežu atvēršanu un barjeru likvidēšanu. Atvērtas sabiedrības propaganda ir lielo valstu (īpaši ASV) starptautiskās ideoloģijas svarīga tēze. Tas nekas, ka pasaule tiek skaidrota sociālā darvinisma garā kā jaunas dabiskās atlases telpa. Cilvēku vietā atlase tiek veikta valstu līmenī. Izdzīvot ir tiesības vienīgi lielām un spēcīgām valstīm. Pārējām ir jāpakļaujas uzvarētājiem. Tāpēc pārējām valstīm (nelielām, mazām) ir vajadzīgi savas aizsardzības protekcionistiskie mehānismi. Asimetriskums starp „elektronisko sādžu” (informācijas atvērtību sludina lielas valstis) un „informācijas imperiālismu” (sludina vājas valstis) globālajā prognozēšanā kļūst ļoti aktuāls.

   Globālajā prognozēšanā jāņem vērā jaunās iespējas starptautiskajā menedžmentā. Šodien ir jauni „ieroči” – finansiāli ekonomiskie, politiskie, militāri tehnoloģiskie. Šodien ir jaunas iespējas vadīšanā – var citas valstis vadīt no attāluma, var izmantot peldošus valūtas kursus, īslaicīgas spekulatīvas finansu operācijas, var ekspropriēt nacionālos uzkrājumus un padarīt mazvērtīgu simtiem miljonu cilvēku darbu. Tas ir iespējams lielā mērā tāpēc, ka ir pavājinājusies cilvēciskā kvalitāte. Var uzpirkt daudzus cilvēkus, kuriem nekas nav svēts.

   Nākotnē nedrīkst saglabāties daudzi šodienas formāti: ekoloģiskajā ziņā, morālās izvirtības jomā. Nedrīkst turpināties elites pieņemto lēmumu niecīgā kvalitāte, bagātības un nabadzības polarizācija. Tomēr ir jāņem vērā, ka marksistiskās futuroloģijas fiasko parādīja, ka nākotni nevar prognozēt. Mūsdienu neoliberālisms vēl cer, ka spēj prognozēt nākotni. Tas var izrādīties bezcerīgs sapnis. Īpaši tad, ja pasliktināsies cilvēciskā kvalitāte un morālā izvirtība netiks samazināta.

   Mūsu nākotnes prognozēšanas spējas ir atkarīgas no kultūras atmiņas. Ja nav skaidrība par pagātni, nevar būt skaidrība par nākotni.

   Uz mūsu nākotni var atsaukties arī tādas izpausmes kā cilvēka esamības kosmiskā determinētība (mūsu prasme to ņemt vērā); interesanti, ka tradicionālajā sabiedrībā cilvēki saprata kosmisko determinētību – dabas nosacīto cikliskumu, atkarību no Saules, dabas vispār.

Kultūras politika

   Globālo sociālo problēmu analītikā diezgan plaši tiek runāts par kultūras politiku globalizācijas laikmetā.

   Saruna par kultūras politiku globalizācijas laikmetā diemžēl pa lielākai daļai iegūst samērā deklaratīvu raksturu. Dominē skaistas un it kā vērtīgas ieceres, kuru leksiskais noformējums faktiski ir deklaratīvs. Tāpēc nākas fiksēt politiskās ieceres atsevišķu tēžu veidā.

   Tiek runāts par nepieciešamību tautas mentalitāti pieskaņot globalizācijas laikmeta mentalitātei. Domātas ir tādas garīgās iezīmes kā kosmopolītisms, skatījums uz pasauli kā vienotu globālu fenomenu, planetāri globālās telpas izjūta un izmantošana domāšanā.

    Svarīgs uzdevums ir attiecīgās tautas/sabiedrības intereses saskaņot ar t.s. globālizācijas interesēm. Šajā gadījumā runa ir par globālo transnacionālo struktūru interesēm un nepieciešamību tajās iekļauties, aizstāvot savas nacionālās intereses.

   Jāgatavojās tam, ka globalizācijas procesi dinamiski turpināsies un nākotnē radikāli izmainīsies kultūras vide. Būs jaunas vērtības un to hierarhija. Tam ir jāgatavojās savlaicīgi.

   Kultūras politikā ir jāparedz kultūras vides izmaiņas, tām morāli ir jāgatavo cilvēciskais kapitāls.

   Sociālais taisnīgums un politiskā stabilitāte ir jāplāno, sabalansējot ar tirgus ekonomiku un valsts kapitālismu.

   Jaunā kultūras politika nozīmē valsts kultūras dzīves prioritāšu maiņu. Nākas apzināties, ka iekļaušanās globālajā pasaulē nevar notikt bez atsacīšanās no savdabības un bez pakļaušanās unifikācijai. Var teikt – bez iekļaušanās globālajos procesos cienīgā veidā.

   Iekļaušanos globālajos procesos var uzskatīt par modernizācijas procesu. Kas traucē modernizāciju?

   Traucē vairāki faktori:

- arhaiska sociāli kulturoloģiskā sistēma;

- iedzīvotāju sociālo un politisko brīvību trūkums;

- paražas, kuras ierobežo cilvēku iniciatīvu;

- tradicionālo/arhaisko vērtību dominēšana ikdienas dzīvē;

- sabiedrības pārspīlētā velme kontrolēt personību.

   Minētie un citi trūkumi ir jāpārvar ne tikai juridiskajā ceļā, bet galvenais – sabiedriskās apziņas sfērā; jālokalizē tradicionālās/arhaiskās tradīcijas ģimenē.

   Kāda kultūras vide ir jārada? Kādi resursi var to radīt?

   Atbilde ir valsts ideoloģijā; valstij ir jāizlemj, ko tā vēlas un cik krasi ir spējīga pārvarēt konservatīvi paternālistisko pieeju.

   Valsts ideoloģijas mērķi ir jāsaskaņo ar tautas mentalitāti. Mērķiem ir jāsaskan ar sabiedrības dzīves līmeni, sabiedrisko morāli un idejām par modernizāciju, modernizācijas izpratni un akceptu sabiedriskajā domā.

Nookosmoloģijas secinājumi

   Nookosmoloģija ir jauna kultūras parādība. No 20.gs. 80.gadiem. Tai ir veltīti interneta resursi. Vienā no tiem ir ievietoti secinājumi, analizējot t.s. metakontaktus. Pastāv īpaša metakontaktu tehnoloģija. Pateicoties tai ir iegūti šādi secinājumi:

- katrs uztver pasauli savas apziņas robežās; tāpēc sarunas laikā ir jāņem vērā otra cilvēka iespējas;

- nekas nenotiek nejauši; jebkuram notikumam ir iemesls;

- cilvēka dzīve ir kā algoritms – tā ir izvēles rinda;

- cilvēka rašanās mērķis ir padarīt pasauli labāku, sevi pilnveidojot darbā;

- darbs atšķiras no nervozas raustīšanās ar to, ka darba rezultātā pasaule kļūst labāka;

- ideja atšķiras no lozungiem ar to, ka idejai ir realizācijas ceļš;

- labā voluntāra realizācija neskaitās ļaunums;

- labais drīkst sist ar dūrēm, lai aizstāvētos;

- jebkuru cilvēku dzīvē virza viņa intereses;

- brīvība ir izvēles brīvība;

- mīlestība ir harmonijas sajūta;

- ticība ir stabili priekšstati;

- intuīcija ir cilvēkā iedzimta īpašība iegūt tikai viņam paredzēto informāciju;

- veselais saprāts ir vērtējoša kategorija tam, kas gaidāms vai tiek plānots, ņemot vērā notikumu attīstības rezultātus;

- personība ir tas cilvēks, kas harmoniski atbilst Pasaules likumiem, bet ne tas cilvēks, kurš tiecas sevi pasniegt kā personību;

- izziņas ceļā jums ir jābūt gatavam, ka jaunās zināšanas var nesaskanēt ar līdzšinējām zināšanām;

- drošības jomā nav jēdzieni „labi” vai „slikti”; ir tikai izpratne „kā viss norisinās īstenībā”;

- māksla ir atsevišķu cilvēku spējas, kā arī atsevišķu civilizāciju spējas uzkrāt, realizēt un glabāt informācijas apmaiņas produktus to lietotājiem pieņemamā veidā;

- ģenialitātes formula - ikviens mākslas darbs kļūst ģeniāls, izpildot virkni nosacījumus, no kuriem galvenais ir sekojošais: attiecīgajā darbā ieguldītās pozitīvās enerģijas daudzumam ir jābūt līdzvērtīgam darba mērķim; spēja akumulēt pozitīvo enerģiju ilgu laiku (vai uz visiem laikiem) ir kritērijs, ka paveikto var uzskatīt par ģeniālu darbu.

Projekta virzieni

   Jaunajos laikos modernisma projekts virzījās divos virzienos: 1) dabas pakļaušana, dabisko vidi aizstājot ar tehnisko vidi; tas tika panākts ar tehnoloģiju palīdzību; 2) pasaules vesternizācija, tradicionālo (arhaisko) kultūru aizstāšana ar Rietumu moderno kultūru.

   Pašlaik iegūstam rezumējošu atbildi par abu virzienu rezultātiem. Tie ir šādi: 1) ekoloģiskā krīze/katastrofa; 2) nepieciešama universāli kolektīva zinātne, kas var atbildēt uz visiem jautājumiem par pasaules kopējo attīstību visās civilizācijās; tāda kolektīvā zinātne var būt kulturoloģija. Kulturoloģija ir spējīga sniegt instrumentālas zināšanas, atklājot tos spēkus, kas organizē procesus, bet ne tikai apraksta procesus.

   Jaunajos laikos, kad Rietumu civilizācijā arvien vairāk un vairāk izvērtās tendence visu vadīt un kontrolēt (dabu, sabiedrību, cilvēku), intelektuālās kaislības rotēja ap velmi uzlabot vadību – cilvēces menedžmentu. Bet tas praktiski nozīmē, ka nostiprinās vienveidība un mazinās daudzveidība – dzīves garants uz Zemes. Daudzveidība var nebūt pa spēkam cilvēces menedžmentam, kura spēks ir procesu vadības modelēšana ar nelielu modeļu skaitu.

   Vienveidības nostiprināšanās ir liels risks cilvēka esamībai. Pret pasaules komplicētību un to visu, ko nevar sabāzt apriorās modernās zinātniskajās shēmās, šodienas intelektuālās aprindas izturās rezervēti. Ne reti tiek ignorēts tas, kas ir nesaprotams. Nesaprotamo var pat pasludināt par progresa kaitēkli, kas ir nekavējoties jālikvidē. Tādējādi progresa ceļš ir nevis rozēm kaisīts, bet kaisīts ar vienkāršotas racionalizācijas upuriem.