Globālā prognozēšana

   Globālās prognozēšanas iespējas ir dažādas, ņemot vērā valsts apjomu, potenciālu un planetārās ambīcijas. Lielas valstis sludina pasauli bez robežām un barjerām, jo tas tām ir izdevīgi. Tāda ideoloģija paver iespēju paplašināt tirgu, piekļūt dabas resursiem, nostiprināt politisko ietekmi mazākās valstīs. Ideoloģija ir skaista. Kurš gan spēs iebilst pret vārdiem par robežu atvēršanu un barjeru likvidēšanu. Atvērtas sabiedrības propaganda ir lielo valstu (īpaši ASV) starptautiskās ideoloģijas svarīga tēze. Tas nekas, ka pasaule tiek skaidrota sociālā darvinisma garā kā jaunas dabiskās atlases telpa. Cilvēku vietā atlase tiek veikta valstu līmenī. Izdzīvot ir tiesības vienīgi lielām un spēcīgām valstīm. Pārējām ir jāpakļaujas uzvarētājiem. Tāpēc pārējām valstīm (nelielām, mazām) ir vajadzīgi savas aizsardzības protekcionistiskie mehānismi. Asimetriskums starp „elektronisko sādžu” (informācijas atvērtību sludina lielas valstis) un „informācijas imperiālismu” (sludina vājas valstis) globālajā prognozēšanā kļūst ļoti aktuāls.

   Globālajā prognozēšanā jāņem vērā jaunās iespējas starptautiskajā menedžmentā. Šodien ir jauni „ieroči” – finansiāli ekonomiskie, politiskie, militāri tehnoloģiskie. Šodien ir jaunas iespējas vadīšanā – var citas valstis vadīt no attāluma, var izmantot peldošus valūtas kursus, īslaicīgas spekulatīvas finansu operācijas, var ekspropriēt nacionālos uzkrājumus un padarīt mazvērtīgu simtiem miljonu cilvēku darbu. Tas ir iespējams lielā mērā tāpēc, ka ir pavājinājusies cilvēciskā kvalitāte. Var uzpirkt daudzus cilvēkus, kuriem nekas nav svēts.

   Nākotnē nedrīkst saglabāties daudzi šodienas formāti: ekoloģiskajā ziņā, morālās izvirtības jomā. Nedrīkst turpināties elites pieņemto lēmumu niecīgā kvalitāte, bagātības un nabadzības polarizācija. Tomēr ir jāņem vērā, ka marksistiskās futuroloģijas fiasko parādīja, ka nākotni nevar prognozēt. Mūsdienu neoliberālisms vēl cer, ka spēj prognozēt nākotni. Tas var izrādīties bezcerīgs sapnis. Īpaši tad, ja pasliktināsies cilvēciskā kvalitāte un morālā izvirtība netiks samazināta.

   Mūsu nākotnes prognozēšanas spējas ir atkarīgas no kultūras atmiņas. Ja nav skaidrība par pagātni, nevar būt skaidrība par nākotni.

   Uz mūsu nākotni var atsaukties arī tādas izpausmes kā cilvēka esamības kosmiskā determinētība (mūsu prasme to ņemt vērā); interesanti, ka tradicionālajā sabiedrībā cilvēki saprata kosmisko determinētību – dabas nosacīto cikliskumu, atkarību no Saules, dabas vispār.