Bezcerība

   Bezcerība pārņem, lasot jauno latviešu darbus. Bezcerība ir tāpēc, ka nav redzamas minimālas pozitīvās pārmaiņas. Bezcerība ir arī tāpēc, ka nav saprotams process. Iespējams, tas ir galvenais bezcerības avots. Proti, nav saprotams izglītības process augstskolās. Nav saprotams, kā pēc augstskolas var nezināt, kas ir pasaules uzskats, kas ir ideoloģija, propaganda. Nesen tikos ar šausmīgu tekstu, kura autoriem (socioloģiskā pētījuma kolektīvam) pasaules uzskats un ideoloģija ir viens un tas pats. Ar tādu fantastisku aplamību tikos pirmo reizi. Neslēpšu – pamatīgi apjuku!

   Vienam latviešu neizglītotam, bet nekaunīgam puisim (lien publiskajā telpā ar savu tumsonību) propaganda ir melu izplatīšana. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka viņš nekur literatūrā nav paskatījies, kas ir propaganda. Viņš nav uzskatījis par vajadzīgu noskaidrot zinātnes viedokli par propagandu. Viņš nav atvēris vārdnīcu, enciklopēdiju. Viņš muld to, kas ir ienācis prātā viņa tukšajā, bet nekaunīgajā galvā. Visā pasaulē propaganda ir informācijas izplatīšana sabiedriskajai domai. Taču šim latviešu jaunajam stulbenim propaganda ir melu izplatīšana.

   Šodienas medijos nepārtraukti nākas tikties ar tādu tumsonību, kas nebija sastopama padomju laikā. Padomju laikā varēja būt un bieži arī bija izpratnes šaurība, attieksmes primitivitāte, materiāla nepietiekama izpēte. Taču nekad nebija pilnīgas muļķības terminoloģijā, jēdzienu definējumos, jēdzienu pielietojumā. Tagad visvairāk kaitina tik tikko minētais. Lasot kādu tekstu, tūlīt nākas apstāties jau pie pirmā nepareizi lietotā jēdziena. Skaidri ir redzams, ka autors visu raksta, tā teikt, pats no savas galvas. Kā jau minēju, viņš nav paskatījies vārdnīcā, enciklopēdijā, nav studējis speciālo literatūru. Viņš nav ieguvis zināšanas elementārā līmenī. Ne velti viens latviešu idiots saka, ka „zinātniskajā darbā tu vari rakstīt ko tu gribi”. Tā arī notiek. Bet tas izraisa bezcerību. Tiekamies ar tumsonību. Un tumsonība vienmēr izraisa bezcerību. Latviešu jaunā inteliģence stumdās kā tumsoņu populācija. Tumsonībai ir fatāls raksturs. Tāpēc arī bezcerība kļūst nenovēršama. Saprotams, tas tā attīstās galvenokārt tāpēc, ka arī vecāko paaudžu humanitāro zinātņu, filosofijas, sociālo zinātņu inteliģence (pasniedzēji) nav vērtīgs cilvēciskais un profesionālais kapitāls, nespējot un pat necenšoties apturēt tumsonības plūdus. Neesmu sastapies ar tekstiem, kuros būtu nosodītas terminoloģiskās aplamības un vispār nekaunīgais paradums līst ar savu aplamo „viedokli” publiskajā telpā.