Brīvības fineses

v  Katrs var būt brīvs no tā visa, kas reglamentē viņa dzīvi.

v  Brīvība nevis kā gara brīvība, bet izvēles brīvība. Morālā brīvība.

v  Brīvība mūs dara vientuļus. Esam atrauti no pārējiem ar savu atbildību. Mēs paši atbildam par brīvības doto izvēli, bet tas vairo vientulību. Atbildība var veicināt bezspēcību un bailes. Izdarot izvēli, katram pašam ir jānoskaidro patiesība par izvēles materiālu, izvēloties vispatiesāko materiālu.

v  Patiesības noskaidrošana ir zināšanu ieguve - kognitīvs process. Zināšanas jāiegūst patstāvīgi. Tas prasa gribasspēku.

v  Brīvības velme ir lielāka nekā vīrišķība uzņemties atbildību par savu brīvību.

v  Var būt bailes no brīvības, t.i., atbildības. Bailes no brīvības ir intensīvas eksistenciālās bailes.

v  Brīvības iegūšana vienmēr ir noteikta pārbaude. Tāda pārbaude var būt indivīdiem, tautai. Nekas tā neraksturo cilvēku, kā viņa uzvedība brīvības apstākļos, kad „visu drīkst”.

v  Brīvība ir arī vara. Izvēle ir varas akts. Katra vara kropļo, bet absolūta vara absolūtas brīvības apstākļos absolūti kropļo.

v  Brīvība un brīvības sniegtā vara atsaucās uz totalitārismu. Totalitārisms var būt gan labs, gan slikts. Viss ir atkarīgs, kas ir pie varas. Ja pie varas ir atbildīgi cilvēki, kuri prot izmantot varas brīvību, tad totalitārisms ir efektīva sistēma.

v  Puškins brīvību dēvēja par jautru spoku: „..свобода вас примет радостно у входа..”. Arī vācu valodā brīvība tuvināta priekam: frende-prieks; freiheit – brīvība. Vācu dieviete Freija ir brīvības, mīlestības un prieka dieviete.

v  Brīvība ir vēsturiski mainīga kategorija. Antīkajā sabiedrībā brīvība asociējās ar brīvību tikai savā pilsētā. Cilvēks var būt brīvs tikai savā pilsētā. Platonu citā pilsētā gribēja pārdot. Feodālismā brīvība bija sinonīms vārdam „nabadzība”. No feodāļa brīvs cilvēks bija nabadzīgs cilvēks – bez zemes, mājas, darba. Buržuāziskā brīvība ir pakļaušanās likumam kā apzināta nepieciešamība. Brīvība iegūst vairākus aspektus: vārda brīvība, sirdsapziņas brīvība, pārvietošanās brīvība. Likums sargā brīvību. Katrs pakļaujās pārējo gribai – likumam. Tā rodas liberālisma skaista pretruna; no vienas puses brīvais indivīds, no otras puses indivīds kā kolektīva vergs. Antiburžuāziskā literatūra mīl sižetu: īsta brīvība tikai cietumā!

v  1789.gadā Francijā sagatavoja „Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju”. Tajā cilvēka brīvība ir iespēja darīt visu, kas nenodara ļaunumu citiem; katrs var darīt, ko grib tikai tādā veidā, lai neaizskartu citu brīvību arī darīt, ko grib. Iespēju robežas nosaka likums.

v  Brīvība kā Dieva mīlestība, un Dieva mīlestība pret cilvēku.

v  Brīvība ir iespēja izdarīt izvēli, balstoties uz priekšstatu par labo un ļauno.

v  Cilvēciskās attīstības mērķis ir brīvība.