Brīvības traģisms

   Vērojot pēcpadomju latvisko tumsonību politikā, ekonomikā, garīgajā kultūrā, izglītībā, humanitārajās un sociālajās zinātnēs, kā arī filosofijā, nākas jautāt par brīvības sekām. Brīvībai, izrādās, var būt drausmīgas sekas – totāla destrukcija un tumsonība visos dzīves segmentos. Latvieši uzskatāmi parāda it kā absurdo iespēju brīvībai kļūt par drausmīgu seku ieganstu. Redzam, ka neko labu nav devusi ne politiskā brīvība, ne garīgā brīvība izglītībā, zinātnē u.c. Protams, politiskā brīvība Latvijā pēc PSRS sabrukuma ir relatīva. Var pat teikt, ka nekāda politiskā brīvība netika iegūta. Vismaz valstiskuma sfērā. Politiskā brīvība vienīgi atsaucās uz iespēju dibināt partijas, veikt noteiktu politisko darbību saskaņā ar noteiktām idejām. Taču arī šī brīvība ir relatīva – nedrīkst apdraudēt ģeokrātisko valstiskumu. Garīgā brīvība izglītībā, zinātnē u.c. ir teorētiski un praktiski ideālāka, jo ģeokrātiskajiem saimniekiem neinteresē kāpināt latviešu intelektuālo un morālo līmeni. Latvieši ir atstāti intelektuālajā un morālajā savvaļā. Un, lūk, tieši garīgās brīvības izmantošanas rezultāts liek runāt par brīvības traģiku. Šī brīvība ir stimulējusi vienīgi latviešu tumsonības uzplaukumu, bet nevis patiesu un dziļu garīgumu, kas ir iespējams vienīgi garīgās brīvības apstākļos. Atklājās, ka latviešu mentalitātei garīgā brīvība ir daudz bīstamāka nekā politiskā, ekonomiskā brīvība. Latviešu mentālā tumsonība garīgās brīvības apstākļos iegūst vēl lielāku destruktīvo enerģiju nekā padomju laika garīgajā nebrīvībā, kad latviešu tumsonība nebija tik izteikta kā tagad.