Labi ir zināma nespēja izskaidrot
pasaules (planētu) izcelsmi un cilvēka izcelsmi. Hipotēžu skaits ir milzīgs,
taču tas neko nemaina. Noslēpumi (priekš cilvēka !?) paliek līdz galam
neizdibināti. Tas attiecas arī uz cilvēka tādu būtisku komponentu kā apziņa.
Apziņa vienmēr ir bijusi filosofiskās un zinātniskās izziņas centrā, vēloties
izskaidrot apziņas rašanos un apziņas funkcionēšanas mehānismus. Jau antīkajā
filosofijā apziņa tiek skaidrota kā mūžīga un visaptveroša garīgā sunstance,
kas atspoguļo esošo un iespējamo īstenību un tās visu iespējamo daudzveidību.
Saprotams, labi ir zināms, ka eksistē divas substances: garīgā un materiālā.
Tāpat labi ir zināms, ka domai (apziņas produktam) nevar piedēvēt fiziskās
īpašības: masu, enerģiju, telpiskos izmērus utt. Pasaules filosofiskajā
mantojumā ir sastopama t.s. subjektīvo ideālistu apziņas izskaidrojums, tajā
iekļaujot apziņas saistību ar realitāti. Proti, subjektīvie ideālisti saka, ka
cilvēka apziņā esošā subjektīvā realitāte ir vienīgā realitāte, kas ir īstenības
izziņas pamatbāze. Citi filosofi saka, ka apziņa ir matērijas īpašība;
respektīvi, smadzeņu īpašība. Taču pati lielākā neizdibināmā problēma ir saiknē
„apziņa” – „smadzenes”. Mūsdienu zinātne plaši interesējas par
neirodinamiskajiem kodiem smadzenēs, bez kā nav iespējama apziņas darbība.
Taču, tā teikt, viennozīmīga atbilde neeksistē un, domājams, nekad neeksistēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru