Atsvešinātības modernizācija

Jēdziens “atsvešinātība”, kuru Rietumu intelektuālajā pasaulē plaši sāka lietot no XVIII gs. nogales, sastopams divos analītiskajos kontekstos – filosofiskajā un sociāli ideoloģiskajā. Atsvešinātības filosofisko būtību plaši iztirzāja vācu klasiskā filosofija. Arī pēcāk filosofijā turpinājās atsvešinātības skaidrojumi. Sociāli ideoloģiskajā kontekstā atsvešinātības problemātika figurē visās trijās Jauno laiku Rietumu civilizācijas ideoloģiskajās maģistrālēs – liberālismā, marksismā, nacionālismā. Sociāli ideoloģiskajā kontekstā atsvešinātība tiek uzskatīta par cilvēka apziņas stāvokli – kā psiholoģiskā reakcija, tiekoties ar apkārtējās vides negatīvo ietekmi. Piemēram, marksismā atsvešinātības tēma ir ļoti populāra, konstatējot politisko un ekonomisko atsvešinātību, kuru izraisa dažāda veida cilvēku nevienlīdzība. Kā zināms, marksisma ideoloģiski futuroloģiskais mērķis ir atbrīvoties no politiskās un sociālās nevienlīdzības, ekspluatācijas, garīgās apspiestības. Savukārt nacionālisms akcentē etnisko atsvešinātību un mērķi panākt tautas suverenitāti. Liberālisms jūsmo par cilvēka totālo garīgo brīvību. No atsvešinātības viedokļa tiek vērtēta Atdzimšanas, Reformācijas, Apgaismības jēga. Sastopams viedoklis, ka tik tikko minēto trīs grandiozo idejisko kustību galvenais mērķis bija palīdzēt cilvēka radošajam garam pārvarēt viduslaiku feodālās sistēmas un katoļu dogmātikas stindzinošo varu, lai garīgā enerģija kalpotu cilvēkam. Atsvešinātības pārvarēšanas universāla doktrīna kļuva humānisms, neļaujot cilvēku apspiest baznīcai, politiskajai varai un tai kalpojošajai garīgajai kultūrai. Atsvešinātības rašanās galvenos avotus saskata sociālajos institūtos – reliģijā, mākslā, morālē, politikā. Šie institūti ir galvenie cilvēku valdnieki. Sociālo institūtu ideoloģija ar savu normatīvu uzspiešanu sekmē atsvešinātības sabiedrības rašanos. Rietumu civilizācijas mūsdienu sabiedrībā ar tajā dominējošo neoliberālisma (“globalizācijas”) un postmodernisma ideoloģiju var saskatīt atsvešinātības savdabīgu modernizāciju. Mūsdienu sabiedrībā ir radušies jauni atsvešinātības iegansti. Tagad atsvešinātību veicina tādas idejiskās kroplības kā patiesības nihilisms, tautas un tās valsts suverenitātes likvidēšana, garīguma izsmiešana, metafizikas atmešana, racionālisma ignorēšana, morālo normu un vērtību devalvācija, cilvēciskuma nevajadzība. Skaidri ir redzama atsvešinātības modernizācijas vienotība ar radikālām morāli antropoloģiskajām izmaiņām – sociumā dominējošā jauna cilvēka tipa (postcilvēka) rašanos.