Sociālpsiholoģiskās vibrācijas

·       Sociālpsiholoģiskās vibrācijas cilvēces vēsturē vienmēr ir nosacījusi indoktrinācija – cilvēku sistemātiska, ilgstoša pamācīšana vai ideoloģiskā apstrāde, lai tie bez iebildumiem pieņemtu kādu mācību, ideju, teoriju, viedokli, koncepciju u.tml. Mūsdienās indoktrinācija eksistē pilnā mērā arī tajās divkosīgajās vidēs, kuru politiskie spēki nelietīgi sludina ideoloģijas atmešanu, nepastāvēšanu, nevajadzību. Indoktrinācija ir cilvēces esamības atribūts. Ne vienmēr tas ir toksisks atribūts, jo ne vienmēr indoktrinācija vēl cilvēkiem kaut ko sliktu, amorālu, negarīgu, nepiedienīgu. Reliģiskā indoktrinācija ir tendēta izteikti labvēlīgi.

·       Psiholoģijā eksistē īpatna atziņa: tas, ko cilvēki ir aizmirsuši, uz viņiem iedarbojas daudz spēcīgāk nekā tas, ko viņi atceras. Cilvēku sociālpsiholoģisko reakciju nosaka kultūras arhetipi, kultūras zemapziņas materiāls. Tādējādi var teikt, ka mūsdienu neoliberālisma un postmodernisma ideoloģijas tendence uzspiest atsacīšanos no pagātnes ideālā formā nav iespējama, jo nav iespējams degradēt to, ko sauc par sabiedrības/tautas vēsturisko atmiņu.

·       Sabiedrības apziņas sociālpsiholoģiskajā analītikā vienmēr nākas ņemt vērā sekojošu perspektīvu: atsevišķi vārdi vai jēdzieniskie formulējumi var atrauties no sava sākotnējā konteksta un zemteksta un ap sevi izveidot jaunu kontekstu un zemtekstu.

·       Sociālpsiholoģijā ir viena intelektuālā himera (nerealizējamas odiozas iedomas auglis) jeb ilūzija (nepiepildāmas ilgas, nepamatotas cerības). Intelektuālā himēra ir tad, kad tā tiek apzināti demagoģiski uzspiesta cilvēkiem. Savukārt ilūzija ir tad, kad cilvēki paši saskaņā ar savu iniciatīvu atrodas maldu varā. Himera jeb iluzija ir priekšstats par izvēles iespējām. Cilvēkiem iestāsta jeb viņi paši iedomājas par viņu izvēles iespējām. Faktiski reālajā dzīvē cilvēkiem izvēles iespējas neeksistē nevienā dzīves segmentā. Cilvēks ir eksistenciālās determinētības varā politikā, ekonomikā, sadzīvē utt. Rietumu cilvēkiem ne reti pārmet viņu iedomu par izvēles iespējām. Tāda iedoma ir naivitāte un morāli bezatbildīgas ideoloģijas rezultāts.

·       Attiecīgās sabiedrības sociālpsiholoģisko ainu var ietekmēt pašmāju ideoloģiskās himeras un importētās himeras. Reizē ar cilvēces planetāri globālās komunikācijas (vienotības) pieaugumu pieaug arī importēto ideoloģisko himeru apjoms. Mūsdienu “globalizācijas” ideoloģija eksportē savas ideoloģiskās himeras uz visiem kontinentiem. Daudzas zemes “barojas” tikai no importētām himeram – antihumānām injekcijām.

·       Mūsdienu sociālpsiholoģiskos procesus arvien retāk un retāk ietekmē cilvēki ar “garu gribu”, kā teica Ļevs Gumiļovs. Citā viņa terminoloģijā – pasionāri cilvēki.

·       Milzīgu sociālpsiholoģisko transformāciju ir piedzīvojis internets. Ja sākumā ilgu laiku cilvēki pret internetu izturējās pozitīvi, tad pašlaik daudzi cilvēki uz internetu lūkojas kā uz kiberpoliciju, kibernoziedznieku pasauli, kiberkaraspēku, kiberspiegu, kiberteroristu, kibermoralizētāju, kā arī kiberidiotismu platformu, kiberpostcilvēku mājvietu.

·       Sociālpsiholoģijā mēdz būt, ka zināmu laiku kāds viedoklis tiek uzskatīts par disidentisku viedokli. Taču pēc kāda laika var atklāties, ka tas vairs nav disidentisks viedoklis, bet ir dzīves realitātes fakts.

·       Ideoloģiskajā arsenālā viens no himeriskākajiem kompleksiem ir demokrātiskums kā gaiša mirāža tautai, cenšoties pamatot izvēles ilūziju, brīvības iespējas, etniskā, valstiskā, politiskā, ekonomiskā, militārā pārākuma sajūtu, kā tas mūsdienās notiek planētas “hegemona” hegemonijā. Valstis, kuras balstās uz varas spēku, uzpirkšanu, iebiedēšanu, saciuma apziņas zombēšanas manipulācijām, visu nomaskē ar “demokrātiskumu”, “pilsonisko sabiedrību”, “apziņas brīvību”, “vārda brīvību”, “uzskatu plurālismu”, “politkorektumu”. Tādas valstis tagad nicīgi dēvē pat “deep state”.

·       Jebkura politiskā vara tiecas nosacīt sociālās enerģijas prioritātes. Vēl var teikt: tiecas nosacīt sociālās apziņas dienas kārtības tematisko secību/hierarhiju.

·       Ideoloģijas mērķis ne reti ir nevēlamas patiesības maskēšana ar ilūzijām, lai nepieļautu kritikas absolutizāciju un kritiku vispār.