Refleksijas par civilizāciju

v  Rietumu civilizācijas sasniegums “ateistiskais humānisms” apliecina neiedomājamu augstprātību un kosmisko pretenciozitāti, kā arī neiedomājamu novirzīšanos no svētuma, kura pamats ir transcendentāls (reliģijā Dievs ir transcendentāls fenomens). Tā tas visvairāk ir zināšanu sfērā, solot atbildes uz visiem iespējamajiem jautājumiem cilvēku smadzenēs.

v  XX gadsimtā Rietumu civilizācijā galvenā idejiskā cīņa bija starp sociālismu (humānisma stingro variantu) un liberālo demokrātiju (humānisma mīksto variantu).

v  Totālais ateisms ir veicinājis nelabojamu pesimismu - sava laikmeta nolādēšanu. Dzīvojot bez reliģijas, eiropeīdi kļūst ateisma zombiji. Turklāt tāda ateisma zombiji, kurus vairs nevar garīgi un metafiziski ietekmēt neviena ideoloģija un ne tikai kristiānisma ideoloģija. Var vienīgi ietekmēt garīgi nevērtīga ideloģija bez metafizikas, kad kritiskās domāšanas vietā funkcionē eksistenciāli primitīvi refleksi un sasniegta eksistenciālā patoloģija – cilvēciskās vitalitātes izsmeltība, kas liecina par eiropeīdu kolektīvo antropoloģisko suicīdu. Eiropeīdiem garīgā, intelektuālā brīvība vairs nav cilvēka pašcieņas garants un kritērijs, bet idiotijas fobija savā ceļā nesastopams ne ar kādu psihisko pretestību, jo idiotija kļūst cilvēka esamības organisks elements.

v  Rietumu civilizācijas intelektuālā kapitulācija masveidā sākās XX gadsimta 70.gados, un jau XXI gadsimta sākumā intelektuālā neadekvātuma kritika valsts amatpersonu, akadēmiskā kontingenta līmenī kļuva ikdienišķa parādība.

v  Līdz XVIII gadsimta vidum vēsture Eiropā virzījās stihiski bez speciāliem “vēsturiskajiem projektiem” un vēstures projektējoši konstruējošās tieksmes. Turpretī no XVIII gadsimta vidus viss izmainījās un sākās “vēsturisko projektu” laikmets,, kas intensīvi turpinās XXI gadsimtā. Vēsturnieki saskata trīs iemeslus “vēsturisko projektu” ģenēzē: 1) masu sabiedrības rašanās, izvirzot uzdevumu vadīt un pārvaldīt masas; 2) finansu kapitāla nostiprināšanās saimnieciskajā darbībā, vēloties finansiāli kontrolēt sociumu, valstu politiku un to darot gan atklāti, gan slepeni; 3) masu komunikācijas rašanās, saskatot iespēju ideoloģiski vadīt masas un masu komunikācijas līdzekļos saskatot lielisku palīgu “vēsturisko projektu” realizācijā. No XX gadsimta otrās puses tautas tiek nosēdinātas pie televīzoriem un aizmirst par nepieciešamību iziet ielās un protestēt pret ekspluatāciju.

v  Rietumu civilizācijas bojāeja kļūst uzskatāmi redzama un tiek analītiski kompetenti izprasta no XIX gadsimta beigām, kad tiekamies ar dekadenci, anarhismu, nihilismu. Līdz I Pasaules karam jau viss bija nonācis tik tālu, ka, piemēram, Tomass Manns atklāti atzina Eiropas nāvi.

v  Liberālās demokrātijas dievinātais liberālais individuālisms varēja gūt panākumus tikai tajā laikā, kad iznīcināja ne tikai sekundārās struktūras (nāciju, nacionālo valsti, pilsonisko sabiedrību), bet iznīcināja arī bāzes struktūras (ģimeni, dzimstību), tādējādi sev parakstot nāves spriedumu.

v  Sociālisma ideoloģija mēģināja spēkoties ar liberālo individuālismu. PSRS šī spēkošanās noslēdzās ar liberālā individuālisma uzvaru. Izrādījās, ka t.s. masu apziņu spēj pievilināt liberālā individuālisma tēzes. Masu cilvēkos (“proletariātā”) ir kaut kas tāds, kas atbilst liberālā individuālisma doktrīnai.

v  Viduslaiku kristiānisms radīja izcilu civilizāciju; taču šī civilizācija ielaidās kompromisos ar racionālismu un materiālismu, dažādā veidā (tekstos, simbolos, iestādēs, likumos, morāles normās) institucionalizējot sausi lietišķu attieksmi pret īstenību un izturēšanos pret īstenību tikai no izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa.