Eksistenciālais fundamentālisms (2)

   Cilvēces sociālās dzīves kārtības pirmais formāts bija komunisms: komunistiskā sadzīve, ģimenei/dzimtai eksistējot vienā būdā pie viena ugunskura ar vienādu pieeju pārtikai un citām elementārām dzīves nepieciešamībām. Par to rakstīja Lafargs. Vissenākais formāts bija pirmatnējais komunisms, kurā valdīja matriarhāts. Pirmatnējo komunismu iznīcināja patriarhāts. Eshils „Prometējā” runā par sievietes milzīgo lomu, nodrošinot ekonomisko/materiālo vienlīdzību ģimenē/dzimtā. Pirmatnējais komunisms sāka deformēties tad, kad no dzimtas atšķīrās un sāka dzīvot savās mājās atsevišķas ģimenes. Tātad – pieauga iedzīvotāju skaits, sāka būtiski funkcionēt demogrāfiskais faktors. Jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo lielāks ģimeņu skaits, jo plašāk nostiprinās privātīpašums (sava māja, zeme), jo asāk izvēršās eksistenciālais fundamentālisms – velme pēc iespējas labāk, lētāk, vērtīgāk nodrošināt savu dzīvi. Tādos apstākļos nav iespējama ne demokrātija, ne sociālisms un komunisms. Diskurs par demokrātiju, sociālismu un komunismu vēsturiski jau sen tapa demagoģiska izpausme, kurai ar dzīves realititāti nav nekā kopēja. Ja šodien mēs neredzam un neatzīstam demogrāfisko procesu jēgu un ietekmi uz cilvēku dzīves organizāciju, tad tas nenozīmē, ka šī jēga un ietekme nepastāv. Vieglāk ir pateikt, ka jēga un ietekme neeksistē nekā pacensties to atzīt.

   Cilvēces visu pastāvēšanas laiku turpinās cīņa starp cilvēka dabu (mežonību) un cilvēka kultūru (civilizētību). Neviens nevar uzvarēt. Cilvēka mežonība (sliktie instinkti) vienmēr saglabājās viņa gēnos, un kultūra pret ģenētisko determinētību ir bezspēcīga. Kultūra var civilizēt cilvēku tikai relatīvi – uz kādu laiku, noteiktos apstākļos u.tml. Tātad ir kāds spēks, kas stāv pāri abiem fenomeniem – cilvēka dabai un cilvēka kultūrai. Šis spēks reizē ar cilvēka radīšanu radīja arī zooloģisko individuālismu (pirmatnējo mežonību) un tā visas vēsturiskās formas līdz šodienai (hibrīdkaram). Neko nelīdz politiskā pragmatika audzināšanā un skološanā. Bezspēcīga ir revolucionārā apgaismība gan speciālu ideoloģisko projektu veidā (PSRS), gan kā sociālās filosofijas doktrīna (franču u.c. Apgaismība). Rietumu civilizācijā jauns zooloģiskā individuālisma uzbrukums ir t.s. finansu kapitālisms un „perestroika”, kas ir viena koka divi zari. Rietumu civilizācijā šodien ir zoosociums ar zooarhaiku centrā. Mūsdienu etoloģija dabā saskata altruisma iedīgļus. Dabā esot „cilvēciskā smalkuma” iezīmes. Taču principā uzvarēt cilvēka dabu ir naiva cerība, naiva demagoģija, pašapmāns, kuru sauc par humānismu. Čehovs izteicās par „līdzcietības talantu”. Rainis filosofēja par altruismu (savu un citu cilvēku). Mazākuma līdzcietība pret vairākumu (nabadzīgajiem) ir plaša tēma. Boļševiki (arī Rainis) aploloja proletariātu. Eseri – zemniecību. Pēcpadomju Latvijā varu sagrāba zooloģiski orientēta arhaiska „elite”, kura nav domāta varas realizācijai, bet domāta ir vienīgi laupīšanai.

Tauta

Tautas spēku apliecina saimnieciskā aktivitāte, dzimstība, spēja aizstāvēt savas intereses. Raksturo arī tādu parādību klātbūtne kā narkomānija, alkoholisms, noziedzība. Tautas dzīvē likumi nelīdz, ja tautā nav nerakstītas uzvedības normas, tradīcijas, morālie un reliģiskie principi, kam visam ir lielāka reālā slodze nekā likumiem un varas autoritātei. Malka nedeg, ja bijusi ūdenī. Tauta micās uz vietas, ja dzīvo pati savos atkritumos un tās dzīvē visu nosaka tautas kriminālais slānis. Ļoti svarīgs moments tautas dzīvē ir demogrāfija. Tautas dzīve ir iekārtota tā, kā ir iekārtota ģimenes dzīve: jo lielāka ģimene, jo tā ir varenāka, spēcīgāka, rezultatīvāka.

Vara

Varas analītikā diskutabla ir politiskā vara. Tā ir specifiska vara, un ne reti šo varu vēlas izdalīt kā īpašu varas veidu. Ne visi tam piekrīt. Tie, kuri nepiekrīt, saka, ka politiskā vara ir tas pats, kas valsts vara, jo valsts vienmēr ir politisks fenomens. Politiskā vara un valsts vara ir sinonīmi. Politiskā vara tāpat kā valsts vara realizē vispārnacionālos uzdevumus. Var teikt: politiskās varas funkcijas veic valsts varas orgāni. Tiesa, PSRS un citur bija īpaša politiskā vara – PSKP vara, „partijas vara”. Taču tas tika demagoģiski noliegts. PSKP sludināja, ka vara pieder valsts varai – Augstākajai Padomei, Ministru Padomei. Atsevišķa tēma varas analītikā ir varas autoritāte. Šajā ziņā var runāt par racionālu varu, kas balstās uz kompetenci, autoritāti. Tai pretēja ir iracionāla vara, kas balstās tikai uz spēku, voluntārismu. Vēl ir sastopama fobokrātija – baiļu vara, disciplīnu, kārtību, paklausību panākot iebiedēšanas ceļā. Vara nav dabas fenomens, bet sociāls un vēsturisks fenomens. Varu realizē cilvēki. Vara laika gaitā mainās. Iespējamas dažādas varas formas. Vara lepojās ar savu nākotni. Hitlers solīja vāciešu varas saglabāšanos tūkstošiem gadu. Arī PSKP daudz solīja sociālistiskās varas nākotnē. Vara ir narkotika, bez kuras politiķi nevar dzīvot un kuru viņi pērk no vēlētājiem par vēlētāju naudu. Ceļš no bagātības uz varu ir mazāk nosodāms nekā ceļš no varas uz bagātību. Vara izkropļo, bet varas trūkums izkropļo absolūti. Brīvība arī izkropļo, un absolūta brīvība izkropļo absolūti. Cilvēki vēlas dzīvot sabiedrībā, kura izjūt varas atbalstu. Katras varas sākums ir tauta, bet katra vara pie tautas vairs neatgriežās.

Ekspansija

Planetārās ekspansijas politika (saimniekošanas veids) XX gs. beigās tika nosaukts par globālismu, kas nostiprinās globalizācijas dažādos (ekonomiskajos, komunikācijas u.c.) procesos. Globālisma pamatojumā tiecās izplatīt viedokli, ka globalisms ir cilvēces liktenis jau no XVI gadsimta. Pasaules sosiāli ekonomiskā un teritoriālā struktūra esot piemērota globalizācijas procesiem. Par globālisma perspektīvām savā laikā daudz domāja un rakstīja Uļjanovs. Tas, ko šodien dēvējam par globālo kapitālismu, viņa terminoloģijā bija imperiālisms, kas pats sevi jau XX gs. sākumā bija iedzinis strupceļā. Attīstība vairs nebija iespējama. Iespējama bija vienīgi stagnācija vai revolūcija kā atjaunošanās veids. Par to rakstīja ne tikai Uļjanovs. Rakstīja arī Hards, Negrī, Sloterdaiks. Pēc II Pasaules kara imperiālisms, lai netraucēti varētu turpināt planetāro ekspansiju, noslēdza vienošanos ar plebejiem. Tā rezultātā mākslīgi tika konstruēta t.s. vidusšķira, kuru XX gs. beigās globālisms pats sagrāva, alkātīgi turpinot globalizācijas procesus. Globālisma ekspansijas ceļā XXI gs. sākumā stājās monocentriskas valsts intereses, monocentriskajām valstīm apvienojoties reģionālos anklāvos, lai tajos realizētu savu ekonomisko politiku. XXI gs. sākumā pat globālisma apoloģēte ASV sāka sevi „piarēt” kā monocentrisku valsti un nosodīt alkātību globalizācijas procesos.

Politika

Vai politika atgādina fitnesa zāli, kurā visi skrien, bet nekur neaizskrien? Vai politikai ir antropoloģiskās perspektīvas? Proti, cilvēciski eksistenciālās esamības ietekmēšanas iespējas. Noteikti var būt vēl citi jautājumi. Vai politika spēj panākt kompromisu starp publisko sfēru un intīmo sfēru – cilvēka eksistenciālajām vajadzībām? Labi ir zināms, ka politika tikai sakāpina izvēles nepieciešamību starp draugu un ienaidnieku cilvēka eksistences nodrošināšanā. Politika faktiski klusē par elementāras eksistences jautājumiem. Politikā parasti neeksistē tas, ko var dēvēt par cilvēka antropoloģisko reprezentabilitāti – sarunu par elementāro eksistenci. Politika spēj izteikties vienīgi par publisko sfēru. Praktiski – politikas publisko varu. Politika vienmēr tiecas kļūt autonoma - autonomā režīmā akcentēt savas varas funkcijas. Arī no cilvēkiem politika gaida autonomu izturēšanos, - cilvēkiem politika jāatzīst kā pats par sevi esošs pakļaušanas ierocis. Cilvēkiem nav jādebatē par politikas varu, bet tā jāpieņem kā autonoms faktors cilvēku dzīvē. Politikai piemīt ultimatīva apziņa. Politikas automātiskuma ambīcijas ir ultimatīvas ambīcijas.

Muļķa mentalitāte

Tā ir smalka tēma. Par muļķa mentalitāti nav viegli runāt, jo nav precīzi definējams sarunas priekšmets. Nav skaidri zināms, kurus drīkst nekļūdīgi dēvēt par muļķiem. Folklorā muļķis ir dzīvē veiksmīgs cilvēks un realizē visas savas ieceres. Tāpēc Šklovskis ieteica ļoti rūpīgi pētīt muļķu būtību. Flobērs par muļķiem asprātīgi atzina „brīvdomātājus”. Paruna rekomendē pret pakalpīgiem muļķiem izturēties ar lielāku piesardzību nekā pret ienaidniekiem. Katrā gadījumā viens ir skaidrs. Muļķis ir sociālais tips, un muļķim var būt liela sociālā loma. Muļķis ir sociālo procesu sastāvdaļa. Vēl ir viens stabils novērojums. Tikai muļķim nepatīk, ka viņu nosauc par muļķi. Tādā gadījumā muļķis agresīvi reaģē. Gudrs cilvēks parasti nereaģē, ja viņu nosauc par muļķi. Gudrs cilvēks var pat par to priecāties. Tātad viņos ir gudrība, kuru apskauž muļķis un savas mazvērtības iespaidā nolamā gudru cilvēku. Gudrs cilvēks ar muļķi nekad nepolimizē. Uzskata, lai pats nekļūtu muļķis. Muļķis vienmēr tiecās pēc polemikas, ja kāds viņu nodēvē par muļķi. Smalkajai tēmai noteikti ir ne tikai individuāla amplitūda, bet arī kolektīva (etniska, sociālās grupas) amplitūda. Arī par to nav viegli runāt, un zinātne gandrīz neko nav pateikusi.

Norieta varianti

Eiropeīdu civilizācijas noriets būtiski atšķirās no citu civilizāciju/impēriju norieta tajā ziņā, ka eiropeīdi izmirst kā antropoloģisks fenomens – cilvēku rase. Eiropeīdu civilizācijas norieta galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – dzimstības strauja samazināšanās un mirstības strauja palielināšanās. Demogrāfiskais faktors nebija galvenais faktors citu civilizāciju/impēriju norietam. Piemēram, antīkā civilizācija/Romas impērija, Osmaņu impērija, Krievijas impērija negāja bojā demogrāfiskā faktora dēļ. Vēsturē netiek runāts par dzimstības samazināšanos, civilizācijas/impērijas iedzīvotāju izmiršanu. Tiek runāts par garīgo degradāciju kā galveno faktoru. Turklāt garīgās degradācijas galvenais iemesls nebija rases/tautas/nācijas izmiršanas atskārsme, kas varēja mazināt dzīves tonusu, cilvēku gribu, garīgumu, pasionaritāti. Galvenais iemesls bija elites pagrimums – alkātīga mantkārība, varas kāre, intelektuālais seklums, amoralitāte, kam visam bija morāli eksistenciāla iedaba, velme monopolizēt eksistences avotus un palielināt savus ienākumus. Eiropeīdu norietu turpretī sekmē rases izmiršanas atskārsme, apziņa par citu rasu dominēšanas sākumu uz planētas un arī eiropeīdu dzīves teritorijā (Eiropā, Ziemeļamerikā). Šī atskarsme, saprotams, vispirms un galvenokārt ir pārņēmusi eiropeīdu inteliģenci/eliti, kura atsakās risināt demogrāfisko problēmu un pat enerģiski atbalsta citu rasu masveida ieceļošanu Eiropā. Tiesa, eiropiešu elites degradācija vēl nav tik dziļa, lai pilnīgi nepretotos savam norietam. Šajā pretestībā jaunākais variants ir tēze „Eiropa ar diviem ātrumiem”. Tā ir vēlēšanās koncentrēt spēkus, atsevišķā federācijā apvienojot Eiropas lielākās un spēcīgākās valstis, jo atpalikušo valstu „inertums nedrīkst paralizēt visus”. Minētā jaunā tēze tiek attiecināta ne tikai uz ekonomiskās attīstības dažādajiem līmeņiem, bet arī uz migrācijas politiku, Rietumeiropas drošību.