Humānisms

Eiropā humānisma koncepcija no X-XI gs.; ieviesa arābi, kuriem humānisms bija tas pats, kas ateisms; humānisms nostiprinājās Itālijā XIV-XV gs., bet XVI gs. izplatījās/nostiprinājās visā Eiropā; XVII-XVIII gs. humānisma ideoloģija sasniedza kulmināciju franču apgaismības projektā. Humānisma 3 fundamentāli postulāti (demagoģija): 1) cilvēks ir fiziski un garīgi pilnvērtīga būtne; cilvēks dabā ieņem privilēģētu stāvokli, aicināts būt dabas saimnieks un izmantotājs; 2) katrs cilvēks ir mikrokosmoss; 3) cilvēka prāts ir spējīgs pārveidot Dieva radīto pasauli, padarot to skaistāku (tēze bija oriģināla agresija pret reliģiju, jo humānisms kļuva ateisms ne tikai arābiem, bet arī eiropiešiem).

Nianses

§  Cilvēku un dzīvnieku koncentrācijas pieaugums vairo agresiju: cilvēku un dzīvnieku savstarpējo naidīgumu. Respektīvi, planētas iedzīvotāju skaita grandiozais pieaugums vairo cilvēces iekšējo spriedzi, kā sekas var būt t.s. civilizāciju konflikti, kari, terora akti, atsevišķas slepkavības, reliģiskais genocīds, dzimstības samazināšanas slepenās programmas, planētas iedzīvotāju skaita slepenās programmas utt.

§  Katrā gadsimtā karos iet bojā 4% - 1% no planētas iedzīvotājiem.

§  Jaunākais epistemoloģiskais atklājums: zināšanas ir atkarīgas no to „nesēja”, kā arī ārējās vides, kura ietekmē zināšanu ieguvi (pētījumus).

§  Tīri analītiskas zināšanas nav iespējamas; pozitīvisms ir prāva ilūzija; jaunākajos laikos sākās intuīcijas atzīšana, subjektīvisma klātbūnes atzišana izziņas procesos; sākās jauns gnozeoloģiskais laikmets, kas ir nosaukts par postneklasiskās zinātnes laikmetu.

§  Katra jauna parādība ir attiecīgās sistēmas atbilde pēc noteiktu apstākļu izveidošanos, kā rezultāts ir jaunā parādība.

§  Egocentrisms ir entropijas izpausme sociālajā dzīvē.

§  Līdzsvarots stāvoklis un līnijisks process ir tikai pārejas momenti nelīdzsvarotajā un nelīnijiskajā pasaulē.

§  Prognoze vienmēr balstās uz ekstrapolāciju – parādības daļas/fragmenta/elementa novērošanā iegūto secinājumu attiecināšana uz visu parādību. Tāpēc galvenais ir jautājums, ko ir vērts ekstrapolēt.

§  Zinātne par pašorganizāciju tiek dēvēta dažādi: Vācija – sinerģētika (Hagens); Francijā – disipatīvo struktūru teorija (Prigožins); ASV – dinamiskā haosa teorija (Feigenbaums); Latiņamerikā – autopoēzes teorija (Maturano); Krievijā – sinerģija vai nelīnijiskā dinamika (Kurdjumovs).

§  Sinerģētika ir zinātne par stabilu nelīdzsvarotību; attīstību kā nelīdzsvarotības saglabāšanas funkciju.

Substancionālās prasības

Attieksme pret idejām, principiem, tēzēm, uzskatiem, atziņām var būt dažāda. Var būt divi varianti. Pirmkārt, attieksmi var nosacīt funkcionālās prasības; tas nozīmē, ka viss tiek pieskaņots parādību un procesu mainīgajai konjunktūrai, konkrētām materiālistiskām, pragmatiskām vajadzībām. Piemēram, neoliberālisma vajadzībām. Otrkārt, attieksmi var nosacīt substancionālās prasības; tas nozīmē, ka viss tiek pieskaņots parādību un procesu būtībai, patiesības vajadzībai, bet nevis kaut kādiem ārējiem aprēķiniem. Piemēram, garīgumam un morālajai stabilitātei cilvēkos.

Limitētā refleksija

Refleksijas mēdz būt dažādas. 1) Tā teikt, ikdienišķais variants: apcere, pārdomas, domu un pārdzīvojumu izvērtējums, ko cilvēks realizē nepārtraukti. 2) Filosofiskais un zinātniskais variants: teorētiskās darbības veids, savas rīcības un tās likumsakarību izzināšana un formulēšana. 3) Psiholoģiskais variants: cilvēka pašizziņa, savu pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršana un apcerēšana. Refleksiju limits pastāv otrajā variantā. Plašākā nozīmē drīkst teikt, ka mūsu teorētiskā darbība ir limitēta, piemēram, demogrāfijas jautājumos; konkrēti – demogrāfiskās pārejas izskaidrojumā. Saskarsmē ar atbildi par demogrāfiskās pārejas iemesliem mūsu intelektuālie resursi ir nepietiekami. Aiz refleksijas robežām ir demogrāfiskās pārejas izskaidrojums. Izprotam sinerģijas klātbūtni – cilvēces sinerģiju (pašorganizācijas principu). Bet tas arī viss. Cilvēces sinerģiju (pašorganizāciju) noteikti ietekmē vēl kaut kāds spēks, kas meklējams kosmosā. Šis spēks ir cilvēces sinerģijas metafiziskais avots un tajā skaitā demogrāfiskās pārejas metafiziskais avots. Bet to mēs nevaram droši apgalvot. Varam dalīties vienīgi ar konceptuāli mistiskām refleksijām – sava veida kosmisko konspiroloģiju.

Etniskā renesanse

XXI gs. globālo sociālo problēmu analītiķi saskata etnisko renesansi – masu interesi par etnisko identitāti. Etniskā renesanse ir starptautiskā tendence. Iespējams, tā ir savdabīga pretreakcija globalizācijai, kas sevī ietver etnisko nivelēšanu. Cits iemesls – „baltās” rases izmiršana, kas arī var kāpināt interesi par etnosu/tautu kā izmiršanas novēršanas līdzekli, kolektīvi pievēršoties demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai. Vēl viens iemesls etniskai renesansei var būt neoliberālisma uzbrukums, akcentējot galēju individuālismu, kad indivīds tiek tik pamatīgi „individualizēts”, ka zaudē pamatus zem kājām un tauta/etnoss tiek izvēlēts kā aizsardzības līdzeklis. Tas saskan ar etnosa/tautas misiju kā psiholoģisko kopību, palīdzot cilvēkam 1) orientēties pasaulē un iegūt informāciju par pasauli, 2) saņemt dzīves vērtības un 3) vispār aizsargāt cilvēku sociāli un fiziski. Etniskai renesansei acīmredzot var būt tikai paliatīvs vēriens, – etniskā renesanse var būt tikai daļējs risinājums, pagaidu līdzeklis. Nākas stipri šaubīties, vai demogrāfiskā pāreja var tikt pārvarēta, ierobežota ar etniskās renesanses projektu. Tāpat nākas šaubīties par etniskās renesanses spēju uzvarēt neoliberālisma enerģijas galveno dzinēju alkātību un egoismu. Neoliberālisms cilvēkos strauji iznīdē taisnīguma, patiesības, līdzcietības un īstenības dziļas izpratnes spēju, talantu. Pat vēlēšanos dzīvot „ar galvu”. Empātija kā fundamentāla nacionālā iezīme strauji izzūd neoliberālisma morālajā atmosfērā. Cilvēkos izzūd spēja un vēlēšanās iedziļināties citu cilvēku pārdzīvojumos, problēmās. Cilvēks nevar paļauties uz citu cilvēku atbalsta. Praktiski tas nozīmē, ka nevar paļauties uz etnosa/tautas atbalstu. Etniskā renesanse netiek galā ar tādām problēmām kā attiecīgās tautas morāli psiholoģiskie arhetipi personīgās labklājības, bagātības vairošanas, egoistisko impulsu jomā. Etniskā renesanse nevar pilnā mērā atdzīvināt kolektīvisma instinktus – kolektīvisma kā dzīves jēgas izpratni. Kolektīvisma instinktu apklusina egoistiskais instinkts.

Kolaboracionisti

Svešvārds (no fr. collaborationiste) „kolaboracionists” latviešu svešvārdu vārdnīcā tiek skaidrots kā dzimtenes nodevējs, kas sadarbojās ar okupantiem. Taču paši franči vārdu „collaboration” (sadarbība) lieto plašākā nozīmē, raksturojot sadarbību ar kaut ko sliktu un nepieņemamu. Burdjē par kolaboracionistiem sauca zinātniekus, kuri sadarbojās ar žurnālistiem, nebaidoties zaudēt idejisko (zinātnisko, akadēmisko) brīvību un sākot kalpot mediju uzspiestajai ideoloģiskajai pozīcijai. Mūsdienās mediju vara drausmīgi apdraud zinātnes iespēju saglabāt neatkarību. Mūsdienu medijiem ir izdevies savā varā pakļaut daudzus zinātniekus. Zinātnieku aprindās mediju vara ir masveidīga. Var jautāt: „Cik latviešu zinātnieku pašlaik nesadarbojās ar medijiem un ir gatavi to nekad nedarīt?”. Tas noteikti būtu retorisks jautājums. Žurnālisti ir ieinteresēti sava medija reitinga kāpinājumā. Viņi tāpēc nekautrējās izmantot visus iespējamos līdzekļus un paņēmienus. Tajā skaitā atsaukšanos uz demokrātiskumu, izmantojot zinātniekus it kā demokrātiskā zinātnisko teoriju izplatīšanā sabiedrības masās. Centieni kāpināt reitingu demokrātijas vārdā ir izteikti negodīga rīcība. Reitings ir komerciālās pasaules elements, bet nevis demokrātijas elements. Žurnālisti bieži izmanto sociologus, kuri organizē sabiedriskās domas aptaujas. Pati par sevi sabiedriskās domas aptauja ir  naiva demokrātijas deformācija un naivu demokrātisko jūtu izplatīšana savtīgos nolūkos. Sabiedriskās domas aptauja balstās uz maldīgu ieskatu it kā visiem cilvēkiem var būt viedoklis par visu kaut ko uz pasaules. Tiek uzspiesta doma it kā visi cilvēki ir spējīgi ražot viedokļus. Sabiedriskās domas aptaujas balstās uz demagoģiju it kā visi viedokļi ir svarīgi un katrs viedoklis ir svarīgs. Zinātnieku sadarbība ar žurnālistiem mūsdienās ir izvērtusies zinātnieku profesionālā nodevībā, atsakoties no savas identitātes un misijas, autonomijas un akadēmiskās brīvības. Mūsdienās mediju saimniekiem ir izdevies panākt teorētisko zināšanu, faktiski – zinātnes, angažētību. Zinātne pati pie tā ir vainīga. Rietumu inteliģence un tajā skaitā akadēmiskā inteliģence XX gs. 80. gados pati brīvprātīgi pārņēma finansu kapitālisma alkātīgo spekulantu psiholoģiju, loģiku, sociālo lomu, zinātniskajā darbībā atzīstot vienīgi tūlītēju izdevīgumu un ieviešot pat akadēmiskajā pasaulē visdažādākos reitingus, sākot ar citēšanas statistiku un beidzot ar studiju programmu reitingiem, kā arī pasniedzēju reitingiem. Rietumu akadēmisko aprindu intelektuālā uzvedība strauji pārvērtās politiskajā uzvedībā, kad galvenās intereses koncentrējās ap naudu, slavu medijos, reitingiem.

Kolektīvais

Sastopama virkne parādību, kurām var būt kolektīvs raksturs. Tās ir parādības, kuras raksturo zināmus sociālos kolektīvus. Tajā skaitā var raksturot visu tautu. Protams, tās ir abstrakti izprastas parādības, jo reāli dabā neeksistē un abstrakti summējās no atsevišķām individuālajām parādībām, kuras reāli eksistē dabā. Taču abstraktā formātā traktētās parādības var palīdzēt labāk izprast tos sociālos fenomenus, kuri uzrāda kolektīvas iezīmes. Piemēram, var palīdzēt labāk izprast tādu sociālo fenomenu kā tautas mentalitāte. No XX gs. 80.gadiem socioloģijā ir pazīstams jēdziens „kolektīvais intelekts”. Par kolektīvo intelektu un tā izpausmēm nākas runāt tajos gadījumos, kad kolektīvs (kāda sociālā vienība) atrod labāku lēmumu nekā ir labākais individuālais lēmums dotajā kolektīvā. Skaidrs, ka tas viss ir nosacīti (abstrakti). Labāko kolektīvo lēmumu noteikti arī formulē kāds konkrēts indivīds, bet nevis „kolektīvs”. Vienīgi šis individuālais lēmums var izrādīties labāks nekā citi iepriekšējie individuālie lēmumi un izraisīt ilūziju par „kolektīvā intelekta” klātbūtni vislabākā lēmuma pieņemšanā. Jēdzienu „kolektīvais intelekts” ieteica Ņūdžersijas zinātnieki. Jēdziens, domājams, vislabāk var kalpot kā metafora sabiedrības darbības atspoguļošanā. Interese par kolektīvo prātu, kolektīvo apziņu ir bijusi vienmēr. Emīls Dirkheims 1912.gadā rakstīja par cilvēka loģiskās domāšanas atkarību no sabiedrības, kas intelektuālajā ziņā ir daudz augstākā pakāpē nekā atsevišķs indivīds ar savu intelektuālo pakāpi. Herberts Velss izteicās par „pasaules smadzenēm”. Vladimirs Vernadskis ieviesa jēdzienu „noosfēra” – cilvēces prāts kosmosā. Iespējami arī tādi vairāk vai mazāk metaforiski risinājumi kā kolektīvais racionālisms, kolektīvā loģika, kolektīvais tikumiskums, kolektīvā komerciālā loģika, kolektīvā konformisma loģika, kolektīvā reitingu loģika, kolektīvo intelektuālo vērtību birža.