Procesu kolerācija jeb interpretācijas kļūda

Globālo sociālo problēmu analītikā labi zināmi ir divi procesi XX gadsimta otrajā pusē. Pirmais process ir saistīts ar Romas kluba dibināšanu 1968.gadā. Otrais process ir planetāri demogrāfiskā pāreja, kas sākās 60.gados un turpināsies līdz 2050.gadam. Abu procesu interpretācija arī ir labi zināma. Taču tā izraisa lielas pārdomas, jo aktuāls var būt jautājums par abu procesu kolerāciju – savstarpējo sakaru, savstarpējo atbilstību. Romas kluba dibināšanas patiesais iemesls ir vēlēšanās rūpēties par cilvēces nākotni īpatnā veidā. Tika propagandēta tēze par dabas resursu izsmeltību, kas var apdraudēt cilvēces pastāvēšanu. Tāpēc nepieciešams iejaukties demogrāfiskajos procesos. Protams, atklāti netika sludināta nepieciešamība samazināt dzimstību. Tomēr nevienam nav noslēpums Romas kluba dibināšanas neoficiālā iniciatora Dēvida Rokfellera pozīcija; proti, cīņa pret pārapdzīvotības draudiem, nepieciešamība samazināt iedzīvotāju skaitu. Šo pozīciju tagad dēvē par „globālo genocīdu”. Praktiski vispirms gribēja panākt nulles līmeni demogrāfijā, kad tiek apturēta dzimstība. Par pārāk lielo iedzīvotāju skaitu kritiski XX gs. otrajā pusē nebaidījās izteikties pat politiķi, sākot ar Tečeri un beidzot ar Čubaisu, kurš neieteica uztraukties par Krievijas 30 miljonu izmiršanu, neprotot iekļauties „tirgus sabiedrībā”. Romas kluba darbības mērķos uzmanību piesaista neatbilstība patiesajai demogrāfiskajai statistikai. Nav saprotams, kā varēja rasties jautājums par pārapdzīvotības draudiem. Planētas iedzīvotāju statistika liecina sekojošo: planētas iedzīvotaju skaits bija 1927.g. – 2 miljardi, 1950.g. – 2,5 milj., 1955.g. – 2,8 milj., 1960.g. – 3, 0 miljardi. Iedzīvotāju skaits līdz 68.gadam, kad izveidoja Romas klubu, protams, pieauga. Bet vai pieaugums bija tik bīstams, ka vajadzēja rūpēties par dzimstības samazināšanu? Neapšaubāmi, 60.gados sākās planetārā demogrāfiskā pāreja. Sāka ļoti strauji pieaugt planētas iedzīvotāju skaits. 40 gadu laikā (1960.- 2000.g.) planētas iedzīvotāju skaits divkāršojās – 1960.g. bija 3 miljardi, bet 2000.g. bija jau 6 miljardi. Un, lūk, tāpēc ir interesanti iedziļināties abos procesos. Labi ir zināma demogrāfiskās pārejas specifika: „baltā” rase nedzemdē bērnus un izmirst, bet „krāsainās” rases aktīvi dzemdē bērnus un ir demogrāfiskā pieauguma („buma”) autores. Tāpēc ir jautājumi par abu procesu kolerāciju. Jautājumi ir šādi. Vai minēto demogrāfiskās pārejas specifiku vēlējās panākt Rokfellers, Romas klubs? Vai viņi gribēja panākt „baltās” rases izmiršanu? Kāpēc vispār radās doma ierobežot cilvēces dzimstību? Šī doma saglabājās pat tad, kad jau bija skaidri redzama „baltās” rases demogrāfiskā katastrofa. Romas klubs turpināja propagandēt savu ideoloģiju laikā, kad „krāsaino” rasu nenormālā dzimstība un „baltās” rases novecošana, izmiršana liecināja, ka demogrāfiskās pārejas procesam ir transcendentāls raksturs. Mēs nespējam to izskaidrot, nespējam formulēt šī procesa izcelsmi, faktorus utt. Runājot par abu procesu interpretāciju, acīmredzot vislielākā kļūda ir Romas kluba misijas interpretācijā. Sarunā par Romas kluba misiju un reālo darbību jāņem vērā planetārās demogrāfiskās pārejas tematika. Planetārā demogrāfiskā pāreja faktiski ir galvenā konstante jebkurā diskursā par cilvēci XX-XXI gadsimtā.

Neizdibināmā apziņa

Labi ir zināma nespēja izskaidrot pasaules (planētu) izcelsmi un cilvēka izcelsmi. Hipotēžu skaits ir milzīgs, taču tas neko nemaina. Noslēpumi (priekš cilvēka !?) paliek līdz galam neizdibināti. Tas attiecas arī uz cilvēka tādu būtisku komponentu kā apziņa. Apziņa vienmēr ir bijusi filosofiskās un zinātniskās izziņas centrā, vēloties izskaidrot apziņas rašanos un apziņas funkcionēšanas mehānismus. Jau antīkajā filosofijā apziņa tiek skaidrota kā mūžīga un visaptveroša garīgā sunstance, kas atspoguļo esošo un iespējamo īstenību un tās visu iespējamo daudzveidību. Saprotams, labi ir zināms, ka eksistē divas substances: garīgā un materiālā. Tāpat labi ir zināms, ka domai (apziņas produktam) nevar piedēvēt fiziskās īpašības: masu, enerģiju, telpiskos izmērus utt. Pasaules filosofiskajā mantojumā ir sastopama t.s. subjektīvo ideālistu apziņas izskaidrojums, tajā iekļaujot apziņas saistību ar realitāti. Proti, subjektīvie ideālisti saka, ka cilvēka apziņā esošā subjektīvā realitāte ir vienīgā realitāte, kas ir īstenības izziņas pamatbāze. Citi filosofi saka, ka apziņa ir matērijas īpašība; respektīvi, smadzeņu īpašība. Taču pati lielākā neizdibināmā problēma ir saiknē „apziņa” – „smadzenes”. Mūsdienu zinātne plaši interesējas par neirodinamiskajiem kodiem smadzenēs, bez kā nav iespējama apziņas darbība. Taču, tā teikt, viennozīmīga atbilde neeksistē un, domājams, nekad neeksistēs.

Himēriskuma anatomija

·       Sengrieķu mitoloģijā himera ir uguns spļāvējs nezvērs ar lauvas galvu, kazas ķermeni un čūskas asti. Turpmākajos gadsimtos par himeru sāka dēvēt jebkuru fantastisku nezvēru ar dažādu dzīvnieku ķermeņa daļām. Savukārt ar vārdu „himēriskums” sāka apzīmēt fantastiski ārprātīgas, fantastiski zvēriskas parādības, kurās atspoguļojas dažādas pilnīgi nesaderīgas izpausmes (tā teikt, dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas).

·       Tiek uzskatīts, ka mūsdienu kapitālismā ir sastopama himēriska sabiedrība. [Par pēcpadomju Latvijas himēriskumu skat. grāmatā „Himēriskuma nesaulē. Kulturoloģiskas esejas un studijas, R., 2004].

·       „Baltās” rases sabiedrība ir kļuvusi izteikti himēriska sabiedrība. Tipiski himēriska izpausme ir t.s. sociālais klimakss – pašsaglabāšanās velmes deficīts, apzināti atsakoties radīt pēcnācējus.

·       Otra himēriskā izpausme ir savas dzīves pārvēršana noslēgtā paranojālā lokā, kurā valda princips vairāk ražot, lai varētu vairāk patērēt un, vairāk patērējot, atkal ražotu pēc iespējas vairāk.

·       Trešā (nosacīti) himēriskā izpausme ir dzīves jēgas trūkums, kas sekmē eksistenciālā strupceļa sajūtu; eiropeīdi ir zaudējuši ticību nākotnei un tā rezultātā zaudējuši vispār interesi par nākotni.

·       Ceturtā (nosacīti) himēriskā izpausme ir absurda vairošana, kad racionālismu ir nobīdījis malā iracionālisms [skat. grāmatu „Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta kultūru. R., 2010].

·       Rietumu civilizācijā no himēriskuma viedokļa var vērtēt fetišizējošo attieksmi pret progresu, nemitīgi vēloties panākt kāpumu visos dzīves procesos. Fetišizētā progresa kults galvenokārt valda mānijā pēc iespējas vairāk ražot un patērēt, kā arī tirgot.

·       Kapitālismam tagad nav ekonomiskās dinamikas, bet ir militāri politiskā un ģeopolitiskā dinamika, kad viss tiek panākts ar spēku, bet nevis ar darbu.

·       Kapitālisma neoliberālajā (globalizācijas) laikmetā darba vietā stājas finansu mahinācijas, spekulācijas, finansu operāciju simulakri. Tas noveda pie finansiālā himēriskuma: parādu dzēšanu ar jaunu parādu un galu galā parādu atdošanas neiespējamību.

·       Kapitālisma neoliberālajā un postmodernistiskajā periodā himēriskums saskatāms eiropeīdu inteliģences t.s. inkluzīvajā identitātē; respektīvi, iekļaujošā, ietverošā (inkluzīvā) identitāte sevī attīsta visāda veida atvērtību un atvērtības baudīšanu: multietniskums kā bauda, homoseksuālisms kā bauda, homoseksuālās laulības kā bauda, genderisms kā bauda, politkorektums kā bauda, uzskatu plurālisms kā bauda.

·       Mūsdienu himēriskā kapitālisma būtiska izpausme ir nacionālās valsts suverenitātes likvidēšana, kas arī ir sava veida bauda inkluzīvās identitātes patriotiem. Atsevišķu valstu suverenitātei nav nekādas vērtības.

·       Himēriskuma izpausme ir liberālais fundamentālisms, kā drīkst dēvēt neoliberālismu – klasiskā liberālisma izkropļojumu.

·       Mūsdienu himēriskums kā Rietumu civilizācijas norieta liecība atgādina Romas impērijas himēriskumu no III gs. beigām līdz V gs. Piemēram, III gs. (235.-285.g.) 50 gadu laikā mainījās 20 imperatori, valdīja militārā anarhija, modē bija homoseksuālisms, modē bija nedzemdēt bērnus.

Kultūras demence

Postmodernisma sludinātā kultūras mantojuma nevajadzība Rietumu zemēs ir veicinājusi analītisku diskursu par kultūras demenci.  Diskursu 2018.gada sākumā aizsāka savā grāmatā angļu vēsturnieks David Andress. Postmodernisma nihilisms (Aitmatovs teica – mankurtisms) pret sabiedrības atmiņu par savu pagātni ir process, kas paplašinās, intensificējās. Konstatējama kultūras demences eskalācija. Medicīnā ar jēdzienu „demence” apzīmē iegūtu plānprātību pretstatā iedzimtai plānprātībai jeb oligofrēnijai. Runājot par kultūras demenci, acīmredzot prātā ir jāpatur arī oligofrēnijas masveidīgā iespējamība. Citādi nav izskaidrojami postmodernisma panākumi plašu iedzīvotāju slāņu (protams, pamatā inteliģences) atradināšanā no kultūras mantojuma. Tādi panākumi ir iespējami tikai adekvāti piemērotā „augsnē”. Demence ir amnēzijas izpausme. Taču amnēzijas apdrautētie cilvēki saprot, ka viņiem ir problēmas ar atmiņu un viņi nespēj atcerēties. Savukārt demences apdraudētie cilvēki nesaprot, ka viņi neatceras. Demences skartajiem (faktiski – zombētajiem) cilvēkiem pagātnes neizmantošana ir normāla parādība.

Zinātnes liktenis

Pirmā sējuma noslēgumā Špenglers prognozē Rietumu zinātnes pagrimumu. Tas sāksies 20.gs. beigās. Tā būs zinātnes pašiznīcināšanās. No zinātnes tiks izstumta analītiskuma stihija, mānija, kaislība, nepieciešamība. Cilvēki sāks visam ticēt bez zinātniskā pierādījuma. Kritiski analītiskie pētījumi pārstās būt garīgie ideāli. Par zinātnes nāvi liecinās tas, ka zinātne nevienam vairs nebūs pārdzīvojums, notikums, gandarījums. Zinātne ar saviem atklājumiem būs pārsātinājusi ļaudis. Ne tikai ļaudis pārsātinājusi, bet arī kultūras garu pārsātinājusi. Tas sekmēs arvien niecīgāku, šaurāku, neauglīgāku cilvēku ienākšanu zinātnē. Kā paskaidro Špenglers, zinātniskie rezultāti ir noteiktas garīgās tradīcijas rezultāti un vienoti ar pārējo kultūru. Zinātnes visi likumi, jēdzieni un teorijas ir iekšēji savstarpēji saistītas ar faustisko kultūru. Kultūra degradējas civilizācijā, degradējas arī zinātne.

Integrālā paradigma

Uz planētas veidojas jauna paradigma jeb, citādāk sakot, jauna dzīves kārtība. Pagātnē aiziet līdzšinējā dzīves kārtība, kurā valdīja naudas fetišizms; nauda bija galvenais; tās iegūšanas labā drīkstēja darīt visu kaut ko un arī kaut ko nelikumīgu; pasaulē bija radīti juridiskie, ekonomiskie, politiskie, ideoloģiskie, morālie apstākļi peļņas neierobežotai vairošanai; naudas drukāšana pavēra iespējas neierobežotai finansēšanai un finansu mahinācijām. Līdzšinējo dzīves kārtību dēvē par liberālo globalizāciju jeb t.s. Vašingtonas konsensu; galvenais līdzšinējās dzīves kārtības subjekts un reizē objekts bija transnacionālās korporācijas. Jauno pasaules saimnieciskās darbības, bet praktiski visas dzīves, kārtību ir nolemts dēvēt par integrālo kārtību jeb integrālo paradigmu. Tās pamatā būs tirgus ekonomika, sociālistiskās vērtības, privātbizness, stratēģiskā plānošana. Valsts nodrošinās sakarus starp dažādiem sociāli ekonomiskajiem spēkiem, lai izpildītu vispārējo uzdevumu – sabiedrības labklājības paaugstināšanu. Tiks atjaunota nacionālā suverenitāte un valsts loma, tiks nostiprināta nacionālā identitāte. Naudas galvenā funkcija būs ekonomiskās attīstības stimulēšana. Par integrālo paradigmu, protams, sapņo tie futūristi, kuri neņem vērā demogrāfisko pāreju un tās nosacīto dzīves kārtību, taču galvenais - pasaules saimnieces „baltās” rases mentāli destruktīvo stāvokli.

Augstākais spēks

Toinbijs uzskatīja, ka kaut kāds augstākais spēks sūta izaicinājumus civilizācijām. Ja civilizācija atrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas jauns etaps civilizācijas attīstībā. Ja civilizācija neatrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas civilizācijas pagrimums. Mūsdienu demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir izskaidrojama vienīgi ar kaut kāda augstākā spēka iejaukšanos cilvēces gaitās uz Zemes. Tam savā ziņā piekrita demogrāfiskās pārejas teorētiķis Sergejs Kapica, jo viņš klusēja par demogrāfiskās pārejas iemesliem. Respektīvi, klusēja par to, kāpēc „krāsaino” rasu dzimstība nenormāli ātri un apjomīgi palielinās, bet „baltā” rase izmirst, degradējas, iestieg perversijās, homoseksuālismā, iracionālismā, idiotismā. Eiropeīdi tātad nav spējuši atrast saprātīgu atbildi augstākā spēka jaunākajam izaicinājumam. Saprātīgas atbildes trūkums sekmē eiropeīdu civilizācijas pagrimumu. Tie domātāji, kuri nevēlas atsaukties uz vēstures mistērijām un transcendentāliem spēkiem, koncentrē uzmanību cilvēkam. Dažādu izaicinājumu galvenais avots esot pats cilvēks, cilvēka evolūcijas specifika, tendences utt. Arī Sergejs Kapica rakstīja par izmaiņām cilvēku apziņā kā demogrāfiskās pārejas ieganstu.