Reglaments

   Katrā sociāli ekonomiskajā formācijā ir savs sabiedrības uzvedības reglaments. Kapitālismā kā pašslavinātā demokrātiskā iekārtā arī ir savs sabiedrības uzvedības reglaments: tabu – aizliegumu sistēma, sistēmiskie aizliegumi, nepareiza domāšana un pareiza domāšana. Mūsdienu kapitālismā par to spilgti liecina politkorektuma, tolerances un uzskatu plurālisma ideoloģija, kā arī, protams, demokrātijas manipulatīvi demagoģiskā interpretācija. Savukārt sociālismā sabiedrības uzvedības reglamentā bija tādi elementi kā antielitārisms, antikriminalitāte. Sociālisma vara un ideoloģija centās nepieļaut elitārisma formēšanos, kā arī nepieļāva priekšstatu par kriminalitātes saistību ar valsts varu. Sociālisma pareizajā domāšanā neietilpa uzskats, ka ir elite un varas saplūšana ar kriminālajām aprindām. Tāpēc pēcpadomju dzīves sākumā uzplauka valdošās kliķes elitomānija un, protams, izvērtās ciniska no tautas neslēpta saplūšana ar kriminalitāti, „elitēm” veidojot varas bandas. Pēcpadomju dzīvē tūlīt priekšplānā nonāca sociālisma laikā nepareizās domāšanas saturs, jaunajos politiskajos un ideoloģiskajos apstākļos kļūstot par pareizas domāšanas saturu. Neapšaubāmi, tāda metamorfoze lieliski raksturo padomju cilvēku (labi izglītoto indivīdu) niecīgo cilvēcisko kvalitāti, kas ir aptvērusi milzīgas masas un pat atsevišķas nelielas tautas. 

Jēdzieni un intonācija

   Katrā laikmetā ir savi populāri jēdzieni un to lietošanas intonācija. Jēdzienu lomu attiecīgajā laikmetā vislabāk raksturo to filosofiskā, kulturoloģiskā un publicistiskā intonācija. Jēdzienus var mantot no iepriekšējiem laikmetiem. Taču jēdzienu intonācija netiek mantota. Jēdzienu intonācija iegūst jaunu semantisko auru (zemtekstu, asociācijas), kas saskan ar attiecīgā laikmeta garīgo tonalitāti, attiecīgā laikmeta idejiskajām interesēm un idejiskajām vajadzībām. Mūsdienām raksturīgu intonāciju iegūst tādi jēdzieni (jēdzienu kopas) kā tehnoloģiskais genocīds, tehnoloģiskā diktatūra, tehnotronās pasaules karš, tehnotronais ultimāts, tehnotronā kapitulācija, tehnotronā koncentrācijas nometne.

Krīzes perioda funkcionalitāte

   Visas kultūras un kultūras atsevišķu segmentu vērtība izpaužās sarežģītos krīzes periodos. Kultūras autoru (attiecīgās tautas) pilsoniskā, politiskā, morālā, zinātniskā, publicistiskā pozīcija sarežģītos krīzes periodos atklājās pilnā mērā. Tā tas notiek tāpēc, ka sarežģīti krīzes periodi stimulē tautas garīgā un intelektuālā potenciāla un spēka maksimālu koncentrāciju. Šī koncentrācija veidojās saspringtā atmosfērā, kad visa kultūra un atsevišķi tās segmenti izgaismojās vislielākajā spožumā, atklājot visdažādākos negludumus, nepilnības, substancionālo nevērtību, aplamību, pasionaritātes trūkumu utt. Tajā pašā laikā šajā spožumā atklājās arī tas viss, kas ir pozitīvs attiecīgajā kultūrā un tās atsevišķajos segmentos. Tā rezultātā sarežģītas krīzes periodam ir savdabīga funkcionalitāte – atklāt attiecīgās kultūras (tautas) vērtību, kvalitatīvo stāvokli, konkrētas nepilnības un konkrētas pilnvērtības. 

Sabiedriskā morāle

   Sabiedriskās morāles centrā ir jābūt likumības kultam, kad likumība ir sabiedrības locekļu svētākā lieta un likumības ievērošana ir katra sabiedrības locekļa morālais imperatīvs. Ja tas tā nav, tad ātri iestājās nelikumības kults. Tā tipiskākie atribūti ir visatļautība, tiesiskais nihilisms, šizofrēniska likumu interpretēšana, noziegumu brīvības akceptēšana.

   Sabiedriskās morāles centrā likumības kults var būt tikai tad, ja sabiedrībā likuma lomu izpilda cilvēku sirdsapziņa - ģenētiski sakņota tiesiskuma un taisnīguma apziņa kā tautas mentalitātes īpašība. To var veicināt tautas kultūra – tautā praktizētā reliģiski morālā, laicīgi tikumiskā audzināšana ģimenē, skolā, darbavietā. Ļoti liela loma ir adekvātai ideoloģijai, kas var panākt likumības kulta nostiprināšanos sabiedrības garīgajā klimatā. Tas ir klimats, kurā vispārpieņemta norma ir likumu ievērošana, kam seko ne tikai attiecīgie politiskās varas institūti, bet cilvēki paši saskaņā ar savu morālo pārliecību un iniciatīvu nelikumību novēršanā. Kultūras sasniegumi ģenētiski transformējās cilvēku gēnos – bioloģiskajos mehānismos. Zinātne tagad par šo mutācijas procesu zina jau diezgan daudz.

Substancionālās atšķirības

Starp cilvēku un postcilvēku nevar nepastāvēt substancionālās atšķirības.

Cilvēks dzīvo. Postcilvēks bauda dzīvi.

Cilvēks strādā. Postcilvēks gatavo projektu.

Cilvēks mācās. Postcilvēks izmanto izglītības pakalpojumu.

Cilvēkam ir zināšanas. Postcilvēkam ir informācija.

Cilvēks glezno. Postcilvēks gatavo mākslas projektu.

Cilvēks lūdz Dievu. Postcilvēks līksmo.

Cilvēks apmeklē izstādi. Postcilvēks apmeklē akciju.

Cilvēks lasa. Postcilvēks gremdējās grāmatu pasaulē.

Cilvēks ir skaists. Postcilvēks ir seksīgs.

Cilvēks skatās TV pārraidi. Postcilvēks skatās šovu.

Cilvēkiem sieviete var būt palaistuve. Postcilvēkiem sieviete var būt draiskule.

Cilvēks iepazīst cenas. Postcilvēks iepazīst supercenas.

Cilvēks saka, ka ir diena. Postcilvēks saka, ka ir nakts.

Cilvēks saka, ka 2x2=4. Postcilvēks saka, ka 2x2=5 (jeb tik, cik viņam attiecīgajā situācijā nepieciešams).

Cilvēkam ir ideāli. Postcilvēkam ir prioritātes.

Cilvēks izgudro. Postcilvēks rada inovācijas.

Cilvēks izgudro radiolu. Postcilvēks izgudro inovāciju klimatu.

Cilvēkam ir slava. Postcilvēkam ir atpazīstamība un „piārs”.

   Ja kāds vēlās, šo sarakstu var turpināt. Noteikti ir vēl citi piemēri. Tos vislabāk meklēt jauno latviešu vislielākajā informatīvajā mēslu bedrē – pederastu delfos.

   Dievs ir dialektiķis. Lai īstenotos dialektikas visdažādākajos pretstatos centrētie likumi, viņš ir radījis divus pretējus dzimumus – cilvēkus un postcilvēkus, kas ir kļuvis sinonīms etnonīmam „latvieši”.

Divas nāves

   Filosofija vienmēr ir pievērsusies divām nāvēm – fiziskajai nāvei un garīgajai nāvei. Fiziskās nāves apcerē ne reti dominē interese par nāves bailēm, nāves priekšsajūtu, kā arī pēcnāves stāvokli, par ko izsakās mistiķi. Fiziskās nāves iztirzājumā, ja tā var teikt, ir lielāka konkrētība – fiziskās nāves precīzais fakts. Tas laika ziņā nav maināms; fiziskā nāve ir iestājusies tad, kad organisms ir miris.

   Savādāk ir ar garīgo nāvi, kas filosofijā (bet ne tikai; arī morālajā publicistikā, daiļliteratūrā) tiek aplūkota katrā vēsturiskajā laikmetā. Šajā jomā nav iespējama faktiskā konkrētība. Nav precīzi definējams, kad iestājās garīgā nāve. Protams, pats jautājums par garīgo nāvi ir abstrakts jautājums, metafizisks jautājums. Var līdz pasaules galam debatēt, kas ir garīgā nāve, kādi ir tās kritēriji, kā izpaužās garīgā nāve. Par to ir plaša bibliotēka.

   Vienprātība ir par to, ka garīgā nāve var iestāties ilgi pirms fiziskās nāves. Teiksim, cilvēks ēd, dzer, staigā, strādā, runā, raksta, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka dotais cilvēks ir garīgais līķis. Viņš garīgi ir miris. Universāls kritērijs ir garīguma trūkums. Garīgi mirušais cilvēks ir cilvēks bez garīguma. Protams, tas it kā būtu pats par sevi saprotams. Tāpēc nākas precizēt, kas liecina par garīguma trūkumu. Noteikti liecina nespēja patstāvīgi domāt, risināt analītiskus uzdevumus, nespēja fiksēt garīgās parādības dzīvē, mākslā, zinātnē, nespēja savā dzīvē vadīties no garīgiem ideāliem, garīgajām vērtībām, neizpratne, kas vispār ir garīgums (Latvijā pašlaik ļoti raksturīgi mūsdienu jauniešos).

   Divas nāves piemīt ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, bet arī etniskām formācijām. Par tautas/civilizācijas garīgo nāvi runā ne tikai filosofi, bet arī zinātnieki. Tiek akcentēta īpaša fāze, kas liecina par etniskās formācijas garīgo nāvi. Arī latviešu tauta var turpināt ēst, izlaist gāzi, enerģiski darboties, dziedāt un dancot, zagt un melot, taču būs pilnīgi skaidrs, ka tā ir garīgi mirusi tauta bez normālas izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras, morāles un tikumības. Etniskās formācijas fiziskā nāve var nebūt ilgu laiku. Taču garīgā nāve var būt drūms fakts krietnu laiku pirms attiecīgā etnosa izšķīšanas tautu kokteilī. Noteikti daudzi latvieši šodien var pat nesaprast, kāpēc tiek runāts par latviešu tautas nāvi. Viņi nespēj atšķirt fizisko nāvi no garīgās nāves.

Atvieglotais variants

   Bijušajās padomju republikās tagad ir jālieto jauns jēdziens – atvieglotais variants. Tas attiecas ne tikai uz Latviju, bet arī uz Krieviju, kur šis jēdziens tika vispirms ieviests. Atsevišķi krievu zinātnieki izsakās par atviegloto variantu attiecībā uz izglītību. Tas nozīmē sekojošo. Pašlaik izglītības iestādēs par skolotājiem jau strādā tie cilvēki, kuri augstāko izglītību (arī vidējo izglītību) ieguva pēcpadomju laikā. Un, lūk, viņi izglītību ieguva saskaņā ar atviegloto variantu. Viņu izglītība neizjuta tās prasības, kas izglītībā bija padomju laikā. Viņi mācījās, studēja saskaņā ar atvieglotām prasībām. Tas nozīmē, ka viņu darbības rezultāts ar jauno paaudzi arī būs atvieglots.

   Izglītības līmenis pazeminās. Viens no iemesliem ir šis atvieglotais variants. Lai kaut kā cīnītos pret šo nelaimi, gudras iestādes (piem., mācību literatūras izdevniecības) neņem darbā redaktorus jaunākus par 40 gadiem. Atvieglotā varianta pārstāvji neprot literāro valodu. Minētā neoficiālā prakse ir Krievijas izdevniecībās.

   Atvieglotais variants noteikti neattiecās tikai uz izglītību. Tas attiecās uz visu kultūru. Latvijā tas izpaužās ļoti uzskatāmi. Man negribās minēt piemērus, jo tie nomāc ar savu grandiozo apjomu. Par augstāko izglītību nevēlos runāt. Uz augstskolām atnāk jaunieši ar ļoti primitīvām zināšanām. Nezina ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, ne literatūras vēsturi. Par to, ka neprot rakstīt, arī nav vērts runāt. Savukārt studijas vispār nav saucamas par atviegloto variantu. Jāizdomā ir cits jēdziens procesam, kad var studēt bez speciālās literatūras lasīšanas, bez zinātnes utt.

   Ir radusies atvieglota kultūra vispār. Tā nav salīdzināma ar t.s. masu kultūru, kura cilvēkus šausmināja XX gadsimtā. Šodienas atvieglotā kultūra ir kaut kas nesalīdzināmi primitīvāks, seklāks, vulgārāks nekā t.s. masu kultūra.