Kritiskuma izskaidrojums

Sabiedrībā nav grūti ievērot kritiskuma galvenos kritiķus. Kritiskums visvairāk nepatīk filistriem (mietpilsoņiem/pelēkajiem zvirbuļiem), jo viņu pašu smadzenēs kritiskās domāšanas spējas ir ļoti niecīgas. Filistriem parasti nepatīk tie cilvēki, kuri viņuprāt dzīves visās norisēs saskata tikai slikto un tāpēc nemitīgi izplūst negatīvos vērtējumos. Filistru pārmetumam ir izskaidrojums. Visu nosaka tas, ka filistriem milzīgas grūtības sagādā nepieciešamība nošķirt emocionālo attieksmi no analītiskās attieksmes. Uz īstenības norisēm iespējami divi galvenie skatījuma leņķi: 1) emocionāls skatījums un 2) analītisks skatījums. Tas attiecas gan uz filistriem, gan uz tiem indivīdiem, kurus dēvē par personībām. Lieta ir tā, ka analītisks skatījums parasti sākas tad, ja nākas tikties ar relatīvi negatīvu norisi. Droši var teikt, ka negatīvas parādības stimulē analītisku skatījumu, bet nepārprotami pozitīvas norises stimulē emocionālu skatījumu. Mēs emocionāli izturamies pret skaisto, cēlo, gudro, konstruktīvo, radošo, talantīgo, tālredzīgo, kas atspoguļojas attiecīgajā pozitīvajā norisē. Viss pozitīvais stimulē emocionalitāti, bet nevis intelektu. Ja tiekoties ar pozitīvo sāk šalkot jūtas un gara saviļņojums, tad tiekoties ar negatīvo sāk uzbudināties prāts, sapratne, domāšana, analītiskais “gēns”. Pozitīvo nevēlamies izzināt ar prātu un ļaujam vaļu emocijām. Toties negatīvo tūlīt vēlamies analītiski kritiski izzināt, cenšoties noskaidrot attiecīgās negatīvās norises cēloni, kontekstu, sekas utt. Pozitīvo vēlamies emocionāli slavēt, jūsmot par formu un saturu, priecāties par autora talantu. Mums nav ne mazākās vēlēšanās sākt kaut ko kritizēt, apšaubīt, noliegt, nepieņemt utt. Ne velti daudzi cilvēki atsakās komentēt mākslinieciski augstā līmenī sacerētu dzejoli, muzikālo skaņdarbu, gleznu, nevēloties banalizēt daiļdarbu un arī savas emocionālās izjūtas. Cita lieta sociāli politiskās norises. Tām nepiemīt mākslinieciskums - spēja sagādāt emocionāli estētisko pārdzīvojumu. Kāds gan var būt mākslinieciskums proletariāta diktatūrai, korupcijai, šķiriskajai nevienlīdzībai, kriminālajam kapitālismam, neoliberālismam? Pat demokrātija nespēj izglītotu un gudru cilvēku emocionāli pozitīvi aizraut. Tikšanās ar sociāli politiskām norisēm vienmēr ir sākums intelektuālam procesam, balstoties uz prāta analītiskumu un kritiskumu. Emocionāla jūsma par kādu sociāli politisko fenomenu drīzāk atgādina kariķēšanu, un nekādi neliecina par saprātīgu attieksmi. Tādējādi filistri nekad nezaudēs savus klientus, un filistriem vienmēr nāksies smilkstēt par kritiskumu. Tā tas būs līdz tam laikam, kamēr būs sastopamas sociāli politiskās norises. Sociāli politiskajām norisēm vislabāk piestāv kritiskums un kritiski domājošu personību kritiskais vērtējums – kritiskā analītika.  

Tagadnes elementi (10)

·       Tiekamies ar manipulāciju vārdā “ģeopolitiskais plurālisms”. ASV izmanto daudzpolārās pasaules konceptu (tas asociējas ar plurālismu), lai nostiprinātu savu vienpolāro varu. ASV vasaļiem tiek iestāstīts, ka par viņiem rūpējas kā par patstāvīgiem daudzpolārās pasaules elementiem. Tā teikt, formas ziņā viss ir pareizi, taču pēc būtības tā ir klaja ņirgāšanās.

·       ASV ārpolitikā dominē Palmerstonas vikonta, Anglijas premjerministra Henry Temple (1784-1865) slavenā frāze: “Anglijai nav pastāvīgu draugu un ienaidnieku, Anglijai ir pastāvīgas intereses”.

·       Nacisma un komunisma (sociālisma) vienādošana, uzskatot abus idejiskos fenomenus par totalitārismu, sākās H.Ārendtas, Popera, fon Haijeka darbos.

·       “Baltās” rases noriets jau ir tik pamatīgs, ka neviens vairs negrib atcerēties hiliasma pieeju: būs 1000 gadus ilga miera valsts, kas iestāsies pirms pastarās tiesas. “Baltā” rase, apzinoties sava gala neizbēgamību, nenododas mesiāniskām ilgām un neuzticas nākotnes intuīcijai.

·       Jēdziens “mūsdienu liberālisms” nav filosofisks jēdziens, bet apzīmējums sociāli politiskam, ekonomiskam, ideoloģiskam modelim, kas ir speciāli radīts t.s. finansu kapitālisma periodā finansistu savtīgo interešu maskēšanai. Ja vēl nesen finansistu daļa saimnieciskajā darbībā (ekonomikā) bija apm. 5%, tad tagad šī daļa ir vairāk kā 50%, dodot iespēju aktīvi iejaukties sociāli politiskajās norisēs.

·       Tautas sabrukums sākas tad, kad sociālā diference ir lielāka nekā sociālā integrācija, sociālās centrbēdzes spēki ir varenāki nekā centrtieces spēki. Tā rezultātā sabrūk tautas vienotība, kuru agrāk cementēja tautas sociāli politiskie kopīgie mērķi.

·       Sākotnējā kapitāla iegūšana nelegālā un kriminālā veidā izaudzina kriminālu eliti – kriminalitāti atbalstošu inteliģenci. Tā palīdz ideoloģiski nostiprināt viedokli, ka zaglis ir zemes sāls, bet godīgs cilvēks ir margināls atkritums.

·       T.s. eirofīlu prioritātes: 1) starptautiskie likumi ir svarīgāki par nacionālajiem likumiem; 2) nacionālā suverenitāte ir nolādēta verdzības palieka.

·       Vienmēr politikas vērtējumā nepieciešams prast atšķirt spontānu rīcību no sistēmiskas rīcības, situatīvu rīcību no stratēģiskas rīcības.

·       Rietumu zemju valsts un tiesību teorijā īpašums ir svarīgāks par varu; Austrumu zemju – pretēji.

·       Visjaunāko laiku vēstures kropļošana var nonākt līdz Hitlera un nacisma reabilitācijai. Rietumu inteliģences pagrimums strauji progresē.

·       Psiholoģiskie (mentalitātes) fakti vienmēr nosaka sociālo parādību atšķirības dažādās kultūrās. Sociālie fakti vienmēr atklājas psiholoģijā. T.s interpsiholoģiskie fakti ir iespējami. Iespējama ir to ietekme. Intermentālā psiholoģija ir bijusi zinātnes uzmanības centrā (Tards).

·       Fantastiskā mūsdienu elektorāta apātija izslēdz jebkāda demarša iespējamību.

·       Analītiskās aprobežotības izpausme ir spēja saskatīt ekoloģisko, ekonomisko, ģeopolitisko krīzi, bet nespēja saskatīt galveno krīzi – demogrāfisko krīzi.

BEGEN

Globālo sociālo problēmu analītikā ir sastopama abreviatūra “BEGEN” – Biology, Engineering, Genetics, Eugenics, Neuro (bioloģija, gēnu inženierija, ģenētika, eigēnika, neirozinātne). Tā nosacīti un saīsināti apzīmē dažādu pētniecisko centru darbības galveno virzienu, kas pamatā ir veltīts biotehnoloģiskiem risinājumiem cilvēka genoma izmainīšanai. Tā, piemēram, ASV valdību apkalpojošā zinātnieku organizācija “JASON Group” no 1997.gada regulāri gatavo ziņojumu par gēnu inženierijas un supermodernas tehnoloģijas sasniegumiem. Ne visiem patīk šie sasniegumi. Draudi tiek saskatīti t.s. gēnu dopingā – fizisko spēju palielināšanā (ātrāk un ilgāk skriet, paciest aukstumu un karstumu, pacelt lielu smagumu utt.). Ļoti negatīvi izturas pret centieniem radīt etniski orientētu biogēnisko ieroci. Protams, nav noslēpums, ka pastāv rasu atšķirības, un rasēm ir bioģenētiskie marķieri, uz kuriem var “notēmēt” attiecīgo etniski orientēto ieroci. Tehnoloģisko izgudrojumu noziedzīga izmantošana tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem cilvēces apdraudējumiem.

Masu psiholoģijas nosacījumi

v  Fanātiska, ekstrēma masu kustība rodas tad, kad cilvēku liels skaits nejūt dzīves jēgu, dzīve ir sabojāta, ir milzīgas eksistenciālās problēmas savas dzīvības/veselības/darba spēju/ģimenes uzturēšanā.

v  Masu kustības izplatīts stimuls ir personiskā labklājība kā dzenošais spēks.

v  Masu kustības ideoloģijā ir tieksme visā vainot ārējos apstākļus. Tā tas saglabājas arī tad, kad paši ir vainīgi un vaina ir pašu spējās, raksturā utt.

v  Pretestība pārmaiņām var būt tikpat spēcīga kā alkas pēc pārmaiņām. Ja eksistē atziņa par nespēju kaut ko izmainīt, tad ir sastopama maksimāla cenšanās visu saglabāt pa vecam.

v  Pastāvošās iekārtas saglabāšanā nabadzīgi cilvēki ir tikpat konservatīvi kā bagāti cilvēki.

v  Ticība nākotnei ir morāli psiholoģiski stiprāka par politisko varu; ja nav ticības nākotnei, tad politiskā vara nav apdraudēta. Jebkura ideoloģija ir bezspēcīga, ja nav ticības nākotnei; jebkurai ideoloģiskajai doktrīnai ir jābūt ne tikai varas stabilitātes avotam, bet arī nākotnes ticības avotam.

v  Politiskais parazītisms: jo vara rada pēc iespējas vairāk jaunas štata vietas, jo to kadri ir cilvēciski un profesionāli mazvērtīgāki.

  

Cilvēktiesību devalvācija

1948.gadā ANO pieņemtā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija tolaik bija ideoloģiski politisks pasākums. Tā bija sava veida reakcija pēc II Pasaules kara ļaunuma. Karā tika iznīcināti miljoniem cilvēku, pret atsevišķām tautām realizēts genocīds, holokausts. Karš parādīja cilvēka niecību, cilvēka nespēju pretoties militārajam ļaunumam, cilvēka beztiesiskumu. Mērķis bija sagatavot planetāri universālu deklarāciju, kura kalpotu visai cilvēcei. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka deklarācijas universālais raksturs pats kļuva milzīgs ļaunums, fundamentāli sagraujot uzticību cilvēktiesību patiesi godīgai ievērošanai. Tagad cilvēktiesības ir skepses iegansts, jo neuzticēšanās cilvēktiesību ievērošanai ir cilvēcē visaptveroša visos kontinentos, visās civilizācijās, rasēs, tautās. Vēsturiskā nepieciešamība veicināja reti ļaunu politisko ideju – universālas cilvēktiesības. Tiek prasīts katram cilvēkam garantēt tādas tiesības un iespējas, kuras dabā neeksistē. Tā, piemēram, tiesības uz dzīvību nav garantētas daudzos amatos – armijā, policijā, dzīvībai bīstamos darbos. Taču dotā politiskā ideja ignorē pašu galveno – cilvēki nav vienādi. Tikai uz vienādiem fenomeniem var attiecināt universālas normas, prasības, tiesības, iespējas u.tml. Cilvēki nav vienādi ne tik daudz fiziski kā morāli. Morālā nevienlīdzība cilvēkus sadala labos cilvēkos un sliktos cilvēkos. Turklāt eksistē dažādas kultūras tradīcijas attieksmē pret cilvēku, attieksmē pret cilvēka morāli, prāta spējām, darba spējām utt. Katrā kultūrā šajā ziņā ir sava pieeja. Kriminālās tiesības palīdz noteikt sliktos cilvēkus, taču nepalīdz izveidot labu sabiedrību, valsti. Cilvēku morālā hierarhija ir neapgāžams fakts. Šajā hierarhijā loģiski visaugstāk atrodas labie cilvēki. Sociālā ētika saka, ka labie cilvēki ir tie cilvēki, kuri spēj pārvarēt egoismu un vēlas kalpot sabiedrībai. Viņu augstākā vērtība ir vispārējais labums. Turpretī sliktie cilvēki (egoisti) melo, rīkojas nelietīgi, pielieto spēku. Viņi veido amorālo oligarhiju, kas izvēršas kā sociāli politiskā tirānija. Un, lūk, Vispārējā cilvēktiesību deklarācija liek vienādi izturēties gan pret labiem cilvēkiem, gan pret sliktiem cilvēkiem.

  

Refleksīvā vadība

No XX gs. 60.gadu beigām militāro konfliktu situācijās un aukstā kara ideoloģiskajās konfrontācijās tiek izmantota zinātniski teorētiskā pieeja (teorija) ar nosaukumu “refleksīvā vadība”. Tā sauc speciālu iedarbošanos uz subjektu, to nosliecot pieņemt vajadzīgo lēmumu. Subjekts var būt viena persona, kā arī var būt personu grupa – pretinieka kaujas vienība, sabiedrības slānis u.tml. Refleksīvās vadības teorija radās militāro pētījumu kontekstā. Tā tas bija pirmajā laikā, jo vēlāk šo teoriju sāka attiecināt uz masu manipilāciju vispār. Refleksīvajā vadībā ir dažādi paņēmieni. Tos sauc par stratagēmām, izmantojot šo jēdzienu no sena ķīniešu traktāta par kara mākslu. Iespējamas tādas stratagēmas kā provokācija, māņu kustība, intrigas, maskēšanās, izjokošana, viltus objektu radīšana. Refleksīvās vadības rezultātā iedarbojas uz cilvēku apziņu un gribu. Tā ir piespiedu orientācija un informatīva iedarbība, liedzot izvēles brīvību un stingri novadot subjektus līdz vēlāmajai situācijai, bet tajā pašā laikā saglabājot subjektu priekšstatu par izvēles brīvību. Subjekti saskata savā rīcībā patstāvību, taču faktiski viņu rīcība tiek vadīta no kāda ārējā centra. Refleksīvā vadība ir 1) manipulācijas māksla un 2) sociālā kontrole. Mediji ir lieliska platforma refleksīvās vadības paņēmienu attīstībai, lai vadītu un kontrolētu sociāli psiholoģisko klimatu, vajadzības gadījumā realizētu morāli politisko dezorientāciju u.tml. Refleksīvās vadības teorijas un prakses pilnveidošana nav iespējama bez eksperimentiem ar masu apziņu.

  

Analītiskās nianses

§  Politiskās komunikācijas veids ir t.s. simboliskā politika – vizuālo tēlu izmantošana. Simboliskā politika nav domāta racionālai izpratnei, bet ir domāta emocionāli nosacītai izpratnei, emocionāli asociatīvai izpratnei. Simboliskā politika ir politiskā menedžmenta instruments, ņemot vērā to, ka simboliskā vara ir “kvazimaģiska” vara (Burdjē).

§  Simboliskā politika lielā mērā balstās uz kultūras kodu – sava veida “atslēgām” attiecīgās tautas kultūras identitātē. Kultūras kods ir tēli kā stereotipi tautas apziņā. Simboliskā politika to ņem vērā un izmanto attiecīgās “atslēgas”.

§  Demokrātijas izsmiešana ir sena tradīcija intelektuālajās aprindās. Borhess: “Demokrātija ir ļaunprātīga statistikas izmantošana”.

§  Tards XX gs. masu sabiedrības laikmetu sauca par “publikas laikmetu”. Kanetti rakstīja par “masu kristāliem”. Tā viņš dēvēja indivīdu grupu masu uzbudināšanai; var teikt – masu vadīšanai.

§  Intelektuālā intuīcija attiecīgo materiālu kā vienotu veselumu aptver vienā mirklī. Sastopams ir diskurss par mistisko intuīciju, eņģeļu intelektuālismu, mistisko realitāti.

§  Rietumu civilizācijas pagrimuma analītikā tiek izmantots htoniskums – tas, kas attiecas uz zemes un pazemes iemītniekiem, zemes un pazemes dievībām un gariem, tiem, kuri mīt zemē vai pazemē. Runa ir par esamības infernālo līmeni – esamības saistību ar elli, ellišķo. Tiek runāts par elli uz Zemes. Mūsdienās ir radusies elle uz Zemes. Pie tā ir nonācis Rietumu civilizācijas pagrimums, kad cilvēku dzīvi vada dēmoni, no kuriem ir atkarīga tautu karma (liktenis). Turklāt tiek saskatīts kaut kas drūmāks par elli. Uz Zemes ir iestājusies totāla tumsa – pilnīga bezizeja. Pat ellē nav bezizejas tumsa, jo iespraucās gaismas stari. Par esamības infernālo līmeni liecina, piemēram, postcilvēciskā eshatoloģija; proti, cilvēku bojāeja, pie kā noved postcilvēku invāzija, likvidējot cilvēku pastāvēšanas iespējas.