LTF (1)

   Marks rakstīja, ka kapitāls ir gatavs par 300% lielas peļņas iespēju pārdot tēvu, par 1000% lielas peļņas iespēju var veikt jebkuru noziegumu pret tautu, valsti, to noslīcinot asinīs.

   Sergejs Kurginjans jau 1989.gadā rakstīja „Перестройку – перестрелку...».

   Vārds „privatizācija” padomju leksikā bija jauns vārds. Visi cerēja, ka būs tāpat kā Rietumos. Taču atšķirība ir milzīga – aiza!

   Pēc Brežņeva, Andropova, Čerņenko nāves sabiedrības pacietības mērs bija pilns, visi bija gatavi jaunai dzīvei.

   Gorbačovs deva signālu ar „perestroiku”, lai sociālais šoks tiktu vaļā no...šoka – radikālas gatavības sākt jaunu dzīvi!

   Viss bija atkarīgs no partijas autoritātes. Partija formulēja jaunus ideālus – demokratizācija, atvērtība. Partija atsacījās no represīvās funkcijas, ko tūlīt masas apsveica.

   1985.gada aprīļa Plēnumā „paātrinājums”.

   Informācijas brīvība: jo mazākas iespējas pavēlēt, jo vairāk ir jāprot pārliecināt. PSKP gribēja turpmāk tikai pārliecināt. Taču partija to nespēja. Partijas vietā nāca „jaunie demagogi”, arī no ASV, jo tur bija milzīga pieredze sociālajā menedžmentā.

   Tika atmodināta patērēšanas mānija jeb veicināta patērēšanas mānija. Preces nebija, tāpēc šī mānija kļuva agresīva, stulba, gatava uz visu. Lai patērētu, vajadzēja aizņemties uz parāda preces. Gribēja sasniegt sociālo un ekonomisko progresu vienlaicīgi. Bet tas nav iespējams.

   Nacionālā kriminālā buržuāzija un tās mafiozais totalitārisms radās 1988.gadā. No kooperatīvu vadītājiem 20% bija kriminālā pagātne.

   Kultūras agresija: maniakāla tieksme atbrīvoties no vecās kultūras un pāriet uz „jauno” kultūru. Apvienojās ap nacionālo ideju un „eiropeisko” ideju kā prespēku PSRS un PSKP idejai.

   Vēsture zina: ja atsakās no vairāku paaudžu idejām un tās neiestrādā jaunajās idejās, tad sākās juku laiki.

   90.gados bijušo padomju cilvēku leksikā parādījās jauns vārds – korupcija.

   PSRS laikā vara-nauda-vara-nauda pastāvēja. Taču korupcija bija integrēta spēcīgā valstī, t.i., spēcīga vara pavēra ceļu korupcijai, vara deva naudu.

   LTF līderi valsts un savu brīvību nomainīja ar privatizāciju, nododot tautu, valsti, savus vecākus, vecvecākus, kuri sapņoja par brīvību. LTF līderi ir nodevēji, revolūcijas nodevēji. Atdeva valsti amerikāņiem. LTF līderi visu noveda līdz tam, ka godīgam cilvēkam nav vietas šajā latviešu atkritumu, zagļu un blēžu, zemē.

   Privatizācija – antikomunistiskās revolūcijas lielākais grēks.

   Otrs lielākais grēks – amerikāņu verdzības pieļaušana.

   Nenožēlojot grēkus, nesodot nodevējus, tauta nekad neiegūs cilvēcisku stāju, un minētie grēki tautas vēsturiskajā atmiņā būs vienmēr kā morāli degradējošs faktors.

   Barbariska, sociāli amorāla un ekonomiski bezjēdzīga privatizācija sagrāva tautas ticību un morālo satvaru. Privatizācija nebija privātīpašuma institūta izveide, tirgus konkurences izveide, demokrātijas ieviešana.

   Džons Kenedijs 1961.gadā, sākot darbu Baltajā namā, teica: „Mēs nevaram uzvarēt PSRS parastā karā. Tas ir neieņemams cietoksnis. Mēs varam uzvarēt PSRS tikai ar citām metodēm: ideoloģiskajām, psiholoģiskajām, propagandas, ekonomiskajām”.

   Dainis Īvāns 1994.gada 29. Aprīlī laikrakstā „Известия» žēlojās, ka varu sagrāba muļķi un nelieši.

   M.Tečere 1991.gada novembrī izsacījās par PSRS sagraušanu; viņa teica, ka Gorbačovs nāca pie varas ar mūsu palīdzību un mēs varējām ar viņu realizēt mūsu intereses. Tautas frontes finansēšana neesot bijusi dārga: nauda vajadzēja tikai kseroksiem un priekšniekiem.

   1995.gada 25.oktobrī Bils Klintons slēgtā sanāksmē stāstīja, ka par iztērēto naudu amerikāņi ieguva izejvielas.

   1999.gadā Stambulā Gorbačovs atcerējās, ka viņa dzīves mērķis vienmēr bija komunisma iznīcināšana; lai sagrautu komunismu, vajadzēja nomainīt varu partijā un valstī, centrā un republikās. Viņš esot vēlējies saglabāt PSRS tās robežās, bet ar citu valsts nosaukumu. Tas viņam neizdevās.

   1991.gada 8.decembrī plkst.14.17 Viskuļu ciemā tika likvidēta PSRS.

   1991.gada 25.decembrī Gorbačovs aiziet pēc uzstāšanās TV. 19.38 Kremlī nomaina karogu.

   1991.gada martā referendumā 71.37% balsoja par PSRS saglabāšanu atjaunotā veidā.

   2001.gada decembrī Krievijā 76% nožēloja PSRS likvidēšanu.

   VDK „nerentablo impēriju” gribēja sagraut jau pēc Brežņeva nāves, atbrīvojoties no nacionālajām republikām un Krieviju izveidot par bagātu valsti. Šīs idejas autors bija Andropovs.

   Taču idejas realizācija bija atkarīga no krievu nacionālās elites kvalitātes. Diemžēl tā nebija