Zinātnes etapi

   Mūsdienās zinātnē atkal notiek lielas pārmaiņas. Sākās jauns etaps – postneklasiskās zinātnes attīstības etaps. Tas ir trešais etaps cilvēces zinātnes vēsturē. Pirmais etaps bija klasiskās zinātnes etaps, otrais – neklasiskais. Bet tagad trešais – postneklasiskais.

   Šajā jaunajā etapā principiāli mainās attieksme pret zinātnes racionālismu. Rodas jauns zinātniskā racionālisma tips. Mainās pētījumu normatīvās struktūras, kā arī zinātnes filosofiskais pamatojums.

   Saprotams, zinātniskā izpratne par pasauli vēsturiski virzījās pakāpeniski. Klasiskajā etapā galvenā uzmanība tika koncentrēta uz objektu. Teorētiski tika izskaidrots tikai pētnieciskais objekts, atsakoties no tā visa, kas attiecās uz pašu zinātnieku, kas pēta attiecīgo objektu. Zinātnieka darbības līdzekļi un operācijas netika ņemtas vērā. Centrā bija objekts – izpētes priekšmets. Pētniekam un viņa darbībai nebija nekāda vērtība. Tas radīja priekšstatu par objektīvi patiesām zināšanām bez zinātnieka subjektivitātes piejaukuma.

   Klasiskajā etapā zinātniskie pētījumi tika uzskatīti par dabas likumu izpēti. Tika atzīts, ka dabas likumi eksistē neatkarīgi no cilvēka gribas.

   Neklasiskajā etapā cilvēka (zinātnieka) līdzdalība joprojām ir minimāla. Taču vispār zinātnieka klātbūtnes loma pētījumos palielinās. Zināšanās par objektu ņem vērā pētnieka darbības līdzekļus un operācijas. Ja pētnieks pēta objektu ar psihiku, tad pētījums pārvēršas par divu „pētnieku” izpēti.

   Postneklasiskajā etapā palielinās zinātnieka refleksijas loma. Tiek respektēta pētnieka apziņas darbība. Pētnieka apziņa nosaka līdzekļu un operāciju izvēli. Tiek ņemta vērā pētnieka vērtība un mērķu struktūra. Tāpēc tagad var runāt par pasaules ainu, kurā ir universāls evolucionisms – pasaules ainā ietilpst arī cilvēka sociālās dzīves komponents. Pasaules universiālajā evolucionismā ietilpst cilvēka refleksijas. Tādējādi rodas jauna zinātniskā mentalitāte. Mūsdienu zinātniskajā pasaules ainā tiek iekļauta pasaules kultūras vērtību kopsumma.

   Tātad jaunā zinātniskā racionālisma loģika pieprasa jebkurā pētījumā iekļaut vidi – kultūras kontekstu. Turklāt vide tiek uzskatīta par pašattīstības sistēmu. Tas ir galvenais solis jaunajā postneklasiskajā etapā.

   Tāpēc palielinās humanitāro zinātņu loma. Humanitārās zinātnes galvenokārt izzina vidi – garīgo kultūru. Civilizācijas attīstības vadības galvenais instruments kļūst humanitārās zinātnes. Humanitārās zinātnes pārstāv sociālo realitāti un universiālu patiesību meklējumus, kā arī patstāvīgu darbību, komunikācijas līdzekļus, cilvēku refleksijas.

   Klasiskajā zinātnes etapā subjektam nav nekāda loma, jo zināšanās nav jābūt subjektīvajam materiālam. Tiek ignorēts, aizmirsts, ka subjekts ir atvērts kultūrai un sociālajai komunikācijai. Tiek formalizēts cilvēks un atrauts no kultūras. To praktiski nevar izdarīt. To var izdarīt tikai mākslīgi, ignorējot cilvēka eksistenci kultūras vidē, kā tas notika klasiskajā etapā.

   Postneklasiskajā etapā subjekts tiek iekļauts teorētiskās izziņas shēmā. Tiek atzīts refleksīvais moments: cilvēka individuālā pozīcija vidē (kultūrā).

   Teiksim, cilvēks iegūst zināšanas par kaut kādiem objektiem. Šīs zināšanas vajag sasaistīt ar citām zināšanām, iegūstot kopīgus secinājumus. Līdz šim zināšanu sasaistīšanu veica metodoloģija un filosofija. Taču vēl plašāka telpa tādai zināšanu sasaistīšanai ir kultūrai un tās zinātniskajai disciplīnai kulturoloģijai. Tātad savā laikā tika „uzminēts”, ka kulturoloģija nomaina filosofiju. Postneklasiskajā etapā kulturoloģijas loma ir primārā, sintezējot visdažādākās zināšanas.

   Postneklasiskajā etapā aktuāla ir koevolūcijas ideja: cilvēka un dabas kopīga un savstarpēji saistīta evolūcija, līdzvērtīgu partneru evolūcija abiem kopīgā vidē. Tā dabas un cilvēka atrautība, kas eksistēja klasiskajā etapā un lielā mērā arī neklasiskajā etapā, ir pārvarēta.