Par filosofiju

§  Nav jābūt Anri Bergsonam, lai saprastu intuīcijas lomu filosofijā. Respektīvi, to, ka filosofēšanas sākums ir kaut kāda sākotnējā intuīcija, kuru var izteikt tēlos, bet kura nav pieejama jēdzieniem. Intuīcija ir pamatā visam jaunajam, unikālajam, radošajam, kas ietilpst attiecīgajā filosofēšanas saturā. Visas intuīcijas ir līdztiesīgas un līdzvērtīgas. Tāpēc filosofijā nav progresa. Intuīcijas realitāte dzīvē ir šāda: 1) intuīcija kā filosofiskās mācības kodols, 2) intuīcija kā paņēmiens piekļūt mainīgajai, tapušajai realitātei, 3) intuīcija kā uzvedības maksima, ļaujot cilvēkam radikāli izmainīt savu esamību saskaņā ar intuīcijas „padomu”.

§  Pozitīvisma laikmetā (XIX gs.beigās) runāt par metafiziku bija liels izaicinājums; pozitīvisms neciena metafiziku.

§  Filosofijas institucionalizācijas formas ir dažādas: katedras, institūti, konferences, žurnāli, biedrības. Filosofijas institucionalizācija ir sākums filosofijas sociālajai manifestācijai – sava intelektuālā segmenta popularizācijai un propagandai sabiedrībā.

§  XX gs. sākumā (līdz karam) filosofijas galvenie virzieni bija pozitīvisms, kantisms, neohēgelisms, pragmātisms, intuitīvisms.

§  Filosofija nav abstraktā intelekta izteikti teorētiska konstrukcija, bet gan prāta konkrēta izpausme, kas ir vienota ar esamības procesiem un specifiska reakcija, tiekoties ar esamības procesiem.

§  Hēgeļa attieksme pret filosofiju: pasaules gars, kas savā formu bagātībā iemiesojās pasaules vēsturē un šajā procesā pats iepazīst sevi un sevi pilnveido, sevi atklāj filosofiskās sistēmās, no kurām katra sistēma atspoguļo pasaules gara zināmu attīstības stadiju; filosofijas vēsture ir pakļauta loģiskai pēctecībai un racionālistiskām likumsakarībām; tāpēc filosofijā ir iespējams progress – absolūtās idejas pašatklāsmes līmeņa kāpums.

Zinātnes domāšana

Heidegers 1952.gadā nokaitināja daudzus Rietumu intelektuāļus. Rakstā „Ko nozīmē domāt?” viņš sacīja: „Zinātne nevar domāt”. Šīs tēzes filosofiskā apcere turpinās joprojām. Visbiežāk atsaucās uz pozitīvismu. Pozitīvismam neeksistē jautājums par realitāti. Heidegers faktiski vēlējās jautāt, cik adekvāti zinātne domā, kad vēlās izzināt realitāti. Kā jau minēju, pozitīvismam tāds jautājums neeksistē. Tiek atzīti tikai jutekliski tvertie fakti, jutekliskā pieredze, neinteresējoties par faktu izcelsmi. Teorija tiek veidota, balstoties uz fenomenoloģisko pieeju faktu vispārināšanā un vispārinājumu pārbaudīšanā. Metafiziskā domāšana, kura nav sastopama pozitīvismā, nebalstās uz fenomenoloģisko pieeju. Heidegera pārliecībā starp zinātni un domāšanu ir bezdibenis, pār kuru nevar uzcelt tiltu. Bezdibeni var vienīgi pārlekt, ielecot citā vietā, kuru nevar pierādīt. Paul K.Feyerabend atklāti un sistematizēti uzbruka zinātnes „metodoloģiskajam anarhismam”, rakstīja par „epistemoloģisko anarhismu”. Konfūcijs esot saskatījis 3 ceļus, kuri ved uz zināšanām: 1. Pārdomu ceļš, kas ir viscēlākais, 2. Atdarināšanas ceļš -  visvieglākais, 3. Pieredzes ceļš – visrūgtākais. Zinātnes domāšana bija Imres Lakatosa filosofijas galvenā tēma.

Cilvēktiesību ideoloģija

Eiropā cilvēktiesību ideoloģija pastāv no 1789.gada, kad Francijā tika izstrādāts pirmais dokuments cilvēktiesību jomā. Cilvēktiesību ideoloģija ir it kā humāna un morāli cēla pozīcija. Taču tā ir ļoti bīstama un indīga ideoloģija, pretrunīga pozīcija un pozīcija ar dubultiem standartiem, meliem, falsifikācijām, zombēšanu u.tml. Franči toreiz ar savu deklarāciju centās attaisnot genocīdu, vēlēšanos sagraut tradicionālo sociālo struktūru. Eiropā tradicionāli valdošā grupa bija garīdznieki un karavīri. Valstis pārvaldīja kristīgie monarhi. Pret viņiem bija vērsta cilvēktiesību deklarācija, balstoties uz lozungu „Dieva nav!” un Dieva vietā piedāvājot materiālistisko orientāciju – visu nosaka prāts, materiālistiskā zinātne. Tas veicināja ateisma plūdus, dzīvniecisku izlaidību, kas mūsdienās ir sasniegusi zināmu kulmināciju un likvidējusi jebkādas cerības apturēt „balto” cilvēku morālo pagrimumu. Cilvēktiesību ideoloģijas aizsegā Francijā iznīcināja garīdzniekus, deklarācija bija vērsta pret aristokrātiju. Asiņainie notikumi Vandejā ir vēsturiski pirmais simbols cilvēktiesību ideoloģijai. Mūsdienu Latvijā (arī Krievijā) spilgts cilvēktiesību ideoloģijas bīstamības piemērs ir ebreju aizraušanās ar „cilvēktiesībām”, tādējādi maskējot savus patiesos materiālistiski alkātīgos mērķus. Latvijas cilēviči pēc PSRS sabrukuma tūlīt kļuva aktīvi „cilvēktiesību” fani, tādējādi sev nodrošinot politiskās karjeras iespējamību. Latvijas krievu diasporas tiesiski nožēlojamais stāvoklis ir šo cilēviču darbības rezultāts „cilvēktiesību” jomā. 

Migrācija

Demogrāfiskās pārejas sekas tiek dažādi prognozētas migrācijas jomā. Vācijā G.Hainzons runā par 250 miljonu ieklīšanu Eiropā turpmākajos (no 2016.g.) 35 gados. „Gellaps” prognozē 950 miljonus migrantu Eiropā līdz 2050.gadam, kad noslēgsies demogrāfiskā pāreja. Skaitļi var būt dažādi, taču tie nemaina būtību – Eiropas demogrāfisko bojāeju. Eiropa nekad vairs nebūs „balto” cilvēku teritorija.

Morālais garants

Morālais garants ir sociāla nepieciešamība un sociālais pamats tautas (sabiedrības) esamībā. Faktiski – obligāta sociālā nepieciešamība. Tautai (sabiedrībai) ir vajadzīgs tāds sociālais institūts, kas nodrošina morālo stabilitāti un morālo tīrību, kā arī pasargā pret amoralitāti. Tāds institūts tautai garantē, ka tauta vienmēr var paļauties uz šī institūta atbalstu un aizsardzību morāles jautājumos un tautas morālajā praksē. Reāli tāds morālais garants (sociālais institūts) ir tautas morālā spēka avots. Tauta zina, ka tās rīcībā ir spēks, kas nekad nepieļaus morālo noslīdējumu. Saskarsmē ar amoralitāti tauta zina, kur griezties un meklēt aizstāvību. Ja tautai nav tāds morālais garants, tad tauta ir spiesta dzīvot bez morālajiem pamatiem un tautas moralitāte nav strukturēta un fokusēta pienācīgā veidā. Tauta bez morālā garanta ir nepilnvērtīga tauta. Ja tauta neizprot morālā garanta nepieciešamību savā eksistencē, tad tāda tauta savā evolūcijā vēl nav sasniegusi vajadzīgo briedumu. Pirmkārt un galvenokārt – morālo briedumu. Tādu tautu var raksturot kā neattīstītu un necivilizētu tautu. Latviešiem pašlaik nav morālais garansts (institūts). Latvieši nevar ne uz ko paļauties morālajā jomā. Latviešu visi sociālie institūti (valsts prezidents, valdība, parlaments, ministrijas, mediji, akadēmiskie centri, baznīca, sabiedriskās organizācijas, politiskās partijas) vairāk vai mazāk nevieš morālo uzticību un praktiski nevar būt morālais garants. Šis bēdīgais fakts ir viena no visuzskatamākajām liecībām latviešu vispārējai neattīstībai, nespējot ne tikai nodrošināt morālo garantu, bet nespējot pat saprast tā obligāto nepieciešamību. 

Fiziognomika

Aktuāla izziņas konstrukcija laikā, kad sabiedrības degradācija jau ir sākusi izpausties bioloģiski – sabiedrības locekļu sejās. Degradācijas formas „daunisms”, idiotija, stulbums, kretīnisms atspoguļojās daunu, idiotu, stulbeņu, kretīnu sejās. Medijos ievietotajās fotogrāfijās sāk dominēt ļoti nepatīkamas sejas. Tā ir strauji progresējoša tendence Rīgas medijos. Jēdzienu „fiziognomika” ieviesa Hipokrāts. Viņa ieskatā daba ietekmē cilvēka izskatu. Ar šo jēdzienu apzīmē teorētiskās domas atzaru, interesējoties par cilvēka garīgo pasauli, psiholoģiju, rakstura formēšanos. Par fiziognomiku dzīvi interesējās Aristotelis. Viņš radīja „fiziognomistisko estētiku”. Fiziognomika var būt objektīvs kritērijs cilvēka rakstura, uzvedības diagnosticēšanā un prognozēšanā. Tā teikt, cilvēka sejā atspoguļojās tas, ko no viņa var sagaidīt. Fiziognomika paver iespēju cilvēkus klasificēt, kataloģizēt, tipoloģizēt. Fiziognomika bija modē XVIII gadsimtā, taču „īsta” zinātne nekļuva. Fiziognomikā lielu uzmanību pievērš acīm, – acis esot dvēseles spogulis. Uzmanību pievērš pieres augstumam – „intelektuālis ar augstu pieri”. Fiziognomiskā analīze veicina tādus novērojumus kā „labsirdīgs vīriņš”, „bezbailīgs ar ērgļa skatu”. Fiziognomikas vislielākā „speciāliste” ir māksla. Glezniecībā, kinomākslā noteikta izskata tipi simbolizē noteiktu pasaules uzskatu, morālo stāju, sociālo statusu utt. Ja agrāk vajadzēja grimēt „idiotu”, tad tagad var atrast sejas, kuras idiota lomai nav jāgrimē. Rīgā šajā ziņā ir liela izvēle jauniešu populācijā. Uzvedības stereotipi nav iespējami bez attiecīgā ārējā izskata stereotipiem. Tas pats attiecās uz sociālo statusu: bagātnieki (buržuāzija) resni vīri ar trulām sejām, aristokrāti – tievi, izstīdzējuši cilvēki ar inteliģentām sejām, inteliģents vienmēr ir ar „brillītēm”.

Semiosociopsiholoģija

Jēdziena autore ir Tamāra Dridze (1930-2000). Viņa un viņas kolēģi Maskavā šo jēdzienu lieto no 1969.gada. Intensīvi 1969.-1974.g. T.Dridze semiosociopsiholoģiju dēvē par jaunu paradigmu un kompleksu starpdisciplināro zinātnisko virzienu, kas pēta sociālo komunikāciju kā cilvēku un starpkulturālo mijiedarbību, kas ir būtisks faktors sabiedrības psiholoģijas un kultūras formēšanā. Semiosociopsiholoģijas pētījumu priekšmets ir sociālie procesi, kurus izraisa cilvēku, grupu, sabiedrības komunikatīvā mijiedarbība. Komunikatīvās mijiedarbības kvalitātes kritērijs ir sasniegtā savstarpējā saprašanās. Semiosociopsiholoģijas rašanās noteikti ir saistāma ar kulturoloģiskās domas vispārējo attīstības tendenci, kas masveidā sākās XX gs. otrajā pusē un kura ir apskatīta grāmatā „Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture”.