Morālais garants

Morālais garants ir sociāla nepieciešamība un sociālais pamats tautas (sabiedrības) esamībā. Faktiski – obligāta sociālā nepieciešamība. Tautai (sabiedrībai) ir vajadzīgs tāds sociālais institūts, kas nodrošina morālo stabilitāti un morālo tīrību, kā arī pasargā pret amoralitāti. Tāds institūts tautai garantē, ka tauta vienmēr var paļauties uz šī institūta atbalstu un aizsardzību morāles jautājumos un tautas morālajā praksē. Reāli tāds morālais garants (sociālais institūts) ir tautas morālā spēka avots. Tauta zina, ka tās rīcībā ir spēks, kas nekad nepieļaus morālo noslīdējumu. Saskarsmē ar amoralitāti tauta zina, kur griezties un meklēt aizstāvību. Ja tautai nav tāds morālais garants, tad tauta ir spiesta dzīvot bez morālajiem pamatiem un tautas moralitāte nav strukturēta un fokusēta pienācīgā veidā. Tauta bez morālā garanta ir nepilnvērtīga tauta. Ja tauta neizprot morālā garanta nepieciešamību savā eksistencē, tad tāda tauta savā evolūcijā vēl nav sasniegusi vajadzīgo briedumu. Pirmkārt un galvenokārt – morālo briedumu. Tādu tautu var raksturot kā neattīstītu un necivilizētu tautu. Latviešiem pašlaik nav morālais garansts (institūts). Latvieši nevar ne uz ko paļauties morālajā jomā. Latviešu visi sociālie institūti (valsts prezidents, valdība, parlaments, ministrijas, mediji, akadēmiskie centri, baznīca, sabiedriskās organizācijas, politiskās partijas) vairāk vai mazāk nevieš morālo uzticību un praktiski nevar būt morālais garants. Šis bēdīgais fakts ir viena no visuzskatamākajām liecībām latviešu vispārējai neattīstībai, nespējot ne tikai nodrošināt morālo garantu, bet nespējot pat saprast tā obligāto nepieciešamību.