Heidegers 1952.gadā nokaitināja daudzus Rietumu intelektuāļus. Rakstā „Ko
nozīmē domāt?” viņš sacīja: „Zinātne nevar domāt”. Šīs tēzes filosofiskā apcere
turpinās joprojām. Visbiežāk atsaucās uz pozitīvismu. Pozitīvismam neeksistē
jautājums par realitāti. Heidegers faktiski vēlējās jautāt, cik adekvāti
zinātne domā, kad vēlās izzināt realitāti. Kā jau minēju, pozitīvismam tāds
jautājums neeksistē. Tiek atzīti tikai jutekliski tvertie fakti, jutekliskā
pieredze, neinteresējoties par faktu izcelsmi. Teorija tiek veidota, balstoties
uz fenomenoloģisko pieeju faktu vispārināšanā un vispārinājumu pārbaudīšanā.
Metafiziskā domāšana, kura nav sastopama pozitīvismā, nebalstās uz
fenomenoloģisko pieeju. Heidegera pārliecībā starp zinātni un domāšanu ir
bezdibenis, pār kuru nevar uzcelt tiltu. Bezdibeni var vienīgi pārlekt, ielecot
citā vietā, kuru nevar pierādīt. Paul
K.Feyerabend atklāti un sistematizēti uzbruka zinātnes „metodoloģiskajam
anarhismam”, rakstīja par „epistemoloģisko anarhismu”. Konfūcijs esot
saskatījis 3 ceļus, kuri ved uz zināšanām: 1. Pārdomu ceļš, kas ir viscēlākais,
2. Atdarināšanas ceļš - visvieglākais,
3. Pieredzes ceļš – visrūgtākais. Zinātnes domāšana bija Imres Lakatosa
filosofijas galvenā tēma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru