Zinātnes domāšana

Heidegers 1952.gadā nokaitināja daudzus Rietumu intelektuāļus. Rakstā „Ko nozīmē domāt?” viņš sacīja: „Zinātne nevar domāt”. Šīs tēzes filosofiskā apcere turpinās joprojām. Visbiežāk atsaucās uz pozitīvismu. Pozitīvismam neeksistē jautājums par realitāti. Heidegers faktiski vēlējās jautāt, cik adekvāti zinātne domā, kad vēlās izzināt realitāti. Kā jau minēju, pozitīvismam tāds jautājums neeksistē. Tiek atzīti tikai jutekliski tvertie fakti, jutekliskā pieredze, neinteresējoties par faktu izcelsmi. Teorija tiek veidota, balstoties uz fenomenoloģisko pieeju faktu vispārināšanā un vispārinājumu pārbaudīšanā. Metafiziskā domāšana, kura nav sastopama pozitīvismā, nebalstās uz fenomenoloģisko pieeju. Heidegera pārliecībā starp zinātni un domāšanu ir bezdibenis, pār kuru nevar uzcelt tiltu. Bezdibeni var vienīgi pārlekt, ielecot citā vietā, kuru nevar pierādīt. Paul K.Feyerabend atklāti un sistematizēti uzbruka zinātnes „metodoloģiskajam anarhismam”, rakstīja par „epistemoloģisko anarhismu”. Konfūcijs esot saskatījis 3 ceļus, kuri ved uz zināšanām: 1. Pārdomu ceļš, kas ir viscēlākais, 2. Atdarināšanas ceļš -  visvieglākais, 3. Pieredzes ceļš – visrūgtākais. Zinātnes domāšana bija Imres Lakatosa filosofijas galvenā tēma.