Par filosofiju

§  Nav jābūt Anri Bergsonam, lai saprastu intuīcijas lomu filosofijā. Respektīvi, to, ka filosofēšanas sākums ir kaut kāda sākotnējā intuīcija, kuru var izteikt tēlos, bet kura nav pieejama jēdzieniem. Intuīcija ir pamatā visam jaunajam, unikālajam, radošajam, kas ietilpst attiecīgajā filosofēšanas saturā. Visas intuīcijas ir līdztiesīgas un līdzvērtīgas. Tāpēc filosofijā nav progresa. Intuīcijas realitāte dzīvē ir šāda: 1) intuīcija kā filosofiskās mācības kodols, 2) intuīcija kā paņēmiens piekļūt mainīgajai, tapušajai realitātei, 3) intuīcija kā uzvedības maksima, ļaujot cilvēkam radikāli izmainīt savu esamību saskaņā ar intuīcijas „padomu”.

§  Pozitīvisma laikmetā (XIX gs.beigās) runāt par metafiziku bija liels izaicinājums; pozitīvisms neciena metafiziku.

§  Filosofijas institucionalizācijas formas ir dažādas: katedras, institūti, konferences, žurnāli, biedrības. Filosofijas institucionalizācija ir sākums filosofijas sociālajai manifestācijai – sava intelektuālā segmenta popularizācijai un propagandai sabiedrībā.

§  XX gs. sākumā (līdz karam) filosofijas galvenie virzieni bija pozitīvisms, kantisms, neohēgelisms, pragmātisms, intuitīvisms.

§  Filosofija nav abstraktā intelekta izteikti teorētiska konstrukcija, bet gan prāta konkrēta izpausme, kas ir vienota ar esamības procesiem un specifiska reakcija, tiekoties ar esamības procesiem.

§  Hēgeļa attieksme pret filosofiju: pasaules gars, kas savā formu bagātībā iemiesojās pasaules vēsturē un šajā procesā pats iepazīst sevi un sevi pilnveido, sevi atklāj filosofiskās sistēmās, no kurām katra sistēma atspoguļo pasaules gara zināmu attīstības stadiju; filosofijas vēsture ir pakļauta loģiskai pēctecībai un racionālistiskām likumsakarībām; tāpēc filosofijā ir iespējams progress – absolūtās idejas pašatklāsmes līmeņa kāpums.