Pamatzināšanas

Globālo sociālo procesu analītika mūsdienās nav iespējama bez pamatzināšanām psihiatrijā – zināšanām par garīgajiem traucējumiem, kuri nelabvēlīgi skar psihi. Tāpēc var teikt, ka globālo sociālo procesu analītika nav iespējama bez starpdisciplināras pieejas un bez starpdisciplināri daudzpusīgām zināšanām. To nosaka sociuma garīgais stāvoklis un tajā izplatītās mentālās patoloģijas. Patiesībā nosaka patoloģiju masveidīgums. Mentālas patoloģijas ir bijušas vienmēr. Taču vienmēr nav bijusi mentālo patoloģiju masveidība, ar ko tagad nākas sastapties eiropeīdu populācijas izglītotajos slāņos. Iemeslu tam daudz. Būtisks iemesls mentālām patoloģijām ir šodienas informācijas sfēra. Aizvadītajos dažos gadu desmitos tā ir radikāli izmainījusies. Tajā skaitā izmainījusies kvantitatīvi. Tam nevar būt labas sekas; jo lielāks informācijas avotu skaits, jo mazāka informācijas ticamība un informācijas reputācija. Sabrūk informācijas hierarhija, zūd informācijas autoritātes. Un tas var nelabvēlīgi atsaukties uz cilvēkiem. Cilvēkos sāk degradēties attieksme pret ārējo pasauli, mazinās tās izpratnes spējas, mazinās spēja saprātīgi, loģiski pamatoti reaģēt uz īstenības izpausmēm, zūd prasme un vēlēšanās rīkoties atbilstoši veselajam saprātam; cilvēku organizētie dzīves procesi sāk virzīties pa vieglāko ceļu, kas neprasa intelektuālo piepūli. Saprotams, tā visa rezultātā cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija iegūst psihiski neadekvātu auru; nākas šo auru vērtēt ar debilitātes jēdzienu. Debilitāte no medicīnas parādības izvēršas sociālā parādībā. Saruna par šodienas sociumu nav iespējama bez debilitātes jēdziena. Vispār debilitāte ir cilvēka garīgās neveselības pati vājākā forma. Debilitāti Rietumu civilizācijā sāka zinātniski apzināt tikai XIX gs. beigās. Pirmais bija franču psihiatrs Ž.-Ž.-V.Manjans (Valentin Magnan). Pēc debilitātes seko garīgā neveselība, kuras pārstāvjus sauc par imbeciliem. Tie ir indivīdi ar smagu psihisko atpalicību – plānprātības vidējo pakāpi. Vissmagākā forma ir idiotija. Idioti ir garīgi visslimākie. Pārnestā nozīmē viņus sadzīvē dēvē par muļķiem, nejēgām. Debilitātes jēdziens tagad ir sociālā diskursa jēdziens. Bez šī jēdziena nav izskaidrojama šodienas politiķu rīcība; debilitātes jēdzienu nākas lietot birokrātijas darbības vērtējumos; zinātnes degradācijas apstākļos debilitātes jēdziens iederas akadēmisko aprindu šarlatānisko risinājumu kritikā. Debilitātes izpausmes speciālajā literatūrā ir detalizēti uzskaitītas. Galvenās ir šādas izpausmes: spēja uztvert tikai lietu un parādību ārējo pusi, nespējot uztvert būtību, galveno; domāšanas zema produktivitāte; viegli var ietekmēt, vadīt; ātri pārņem citu cilvēku uzskatus, viedokli; nav savi spriedumi; mīl pamācīt citus un enerģiski runāt par to, ko faktiski pats nesaprot; netiecas pēc patiesības, tic citu cilvēku deklarētajai patiesībai; mīl slavināt sava prāta spējas.