Ø Padomju Savienībā nelietoja jēdzienu
„etnoloģija” (zinātne par tautām jeb etnosiem). Padomju Savienībā lietoja
jēdzienu „etnogrāfija”. Padomju Savienībā tāpat nemēdza lietot jēdzienu
„etnoss”, kas ir sinonīms jēdzienam „tauta”. Rietumos lietoja jēdzienu
„etnoloģija”, kā arī jēdzienu „antropoloģija”. Etnoloģijas priekšmets ir sociālie
kolektīvi (cilts, tauta, nācija) un to ģenēzes problemātika, etniskuma
problemātika. Etnoloģija vienmēr ir pamatīgi izjūti politikas un ideoloģijas
ietekmi. Visjaunākajos laikos šī ietekme pastiprinās sakarā ar nacionālisma
renesansi. Etnoloģija tāpat ir stipri atkarīga no zinātniskās kompetences tādos
jautājumos kā cilvēka izcelsme, tautu, rasu izcelsme. Politika un ideoloģija
aktīvi izmanto zinātnes nespēju sniegt ideāli objektīvu atbildi uz šiem
jautājumiem. Pie tam aktuāla ir likumsakarība: jo cilvēce kļūst vienotāka un
mijietekmīgāka („globālāka”), jo intensīvāka un akūtāka kļūst velme saglabāt un
nostiprināt etnisko identitāti, kuras galvenais instruments parasti ir
nacionālisms. Etniskajā un rasu ziņā homogēnas populācijas uz Zemes kļūst
arvien mazāk. Migrācija samērā īsā laikā spēj izmainīt jebkuru populāciju.
Ø Mūsdienās, bet varbūt vienmēr tā ir
bijis, etnoloģija un nacionālisms baro viens otru ar nekorektiem izteikumiem
par tādiem jēdzieniem kā rase, tauta, nācija, etnoss, kultūra. Minētie jēdzieni
tiek interpretēti ideoloģiskā uzdevumā un tendenciozi iekļauti ideoloģiskā
kontekstā, nekautrējoties ignorēt attiecīgo jēdzienu terminoloģisko definīciju.
Tā rīkojas ne tikai politiķi un ideologi, bet arī zinātnieki, kuru pakļautība
politiskajai un ideoloģiskajai konjunktūrai visjaunākajos laikos manāmi pieaug
(skat. Richard Handler grāmatu par
Kvēbeku). Tāpēc zinātne atsakās no tautas jēdziena. Tā vietā lieto jēdzienu
„etniskā grupa”, „etnoss”.
Ø Etnoloģijas galvenos jēdzienus lieto ne
tikai zinātnieki, bet arī politiķi un ideologi. Viņi jēdzienus lieto politiskā
nozīmē. Viņi neizmanto zinātnieku terminoloģiju, nekonsultējas ar zinātniekiem.
Arī daudzi zinātnieki rīkojas profesionāli bezatbildīgi ar jēdzieniem,
izpatīkot nekompetentajiem politiķiem. Tā visa rezultātā etnoloģijas
terminoloģiskais aparāts ir pamatīgi pakļauts dažādiem izkropļojumiem.
Ø Pašlaik atbilde uz jautājumu „Kas ir
tauta?” zinātnē ir šāda. Jēdzienu „tauta” lieto 1) politiskā nozīmē un 2) zinātniskā
jeb etniskā nozīmē. Politiskā nozīmē „tauta” un „nācija” ir sinonīmi. Tauta ir
valsts pilsoņi, valsts iedzīvotāji. Zinātniskā nozīmē „tauta” ir cilvēku
kopums, kura pamatā ir kopīga valoda, kopīga versija (mīts) par kopīgo izcelsmi,
kopīgi kultūras elementi, kopīga vēsturiskā pieredze, kopīgs nosaukums, kopīgi
sevi saista ar noteiktu teritoriju, piemīt kopīgas solidaritātes jūtas.
Piederību tautai (etnisko identitāti) nosaka divi faktori: bioloģiskais (rases)
faktors un kultūras faktors. Zinātnē nav vienprātības par abiem faktoriem.
Zinātnē var atsacīties no bioloģiskā faktora un akceptēt tikai kultūras
faktoru. Var būt arī tā, ka akceptē tikai bioloģisko (rases) faktoru (skat.: Pierre L.van den Berghe (1933) bioevolūcionistisko
pieeju). Tādā gadījumā kritizē kultūras determinismu, jo bioloģiskais faktors
nosaka cilvēka uzvedību, darbību un komunikāciju. Mūsdienās atceras Maksa
Vēbera formulēto etniskās grupas (tautas) definīciju; tā ir grupa, kuras
locekļiem ir subjektīva ticība par savu kopīgo izcelsmi tāpēc, ka grupas
locekļiem ir kopīgs fiziskais izskats vai paražas, vai abi kopā; kopīgas ir arī
atmiņas par grupas migrāciju, kolonizāciju.
Ø Zinātnē par nāciju tagad valda samērā
liela vienprātība: nācija ir pilsoņu kopums valstī. Arī politikā tāda izpratne
tagad ir populāra. Nācija var sastāvēt no etniski dažādām grupām (dažādu tautu
pārstāvjiem). Nācija ir polietnisks veidojums ar dažādas pakāpes konsolidāciju
politikā un kultūrā. Nācija ir semantiski metaforiska kategorija; tai ir
politiskā un emocionālā leģitimitāte, bet nevis zinātniskā termina
leģitimitāte. Ļeņins rakstīja par nāciju kā pilsoņu kopumu. Ķīniešiem nav
nācijas jēdziens. Nāciju kā sinonīmu vārdam „valsts” ANO organizēšanas laikā
ieviesa nekompetenti politiķi (Apvienoto nāciju (!?) organizācija). Nekompetenti
politiķi KF konstitūcijā ierakstīja muļķību „Мы, многонациональный народ…”.
Ø Kā zināms, rase, rases teorijas vēsturiski
bijušas pakļautas vislielākajiem izkropļojumiem politikā un ideoloģijā, kā arī
zinātnē, zinātniskās darbības aizsegā producējot šovinistisku šarlatānismu.
Rasisms acīmredzot nekad negūs uzticību cilvēcē. Rases jēdziens, rasu
atšķirības ir bijis iegansts sociālajai diskriminācijai, noziegumiem pret
cilvēci. Zinātnei tagad ir skaidra atbilde uz jautājumu „Kas ir rase?”. Taču
zinātne izvairās iesaistīties publiskos diskursos par rasi. Rase ir cilvēku
grupa, kura izceļas ar bioloģiskajām īpatnībām un kuras ir vēsturiski mantotas.
Izceļas arī ar sociāli konstruktīvo dzīves uztveri. Tas nozīmē, ka rases
specifika veidojas bioloģiski un sociāli (kultūras faktors). Tradicionāli uz
Zemes tiek fiksētas 3 „lielās” rases: eiropeīdu, mongoloīdu un negroīdu rase
(negroīdu rasei ir vēl citi nosaukumi). Savukārt „lielās” rases tiek dalītas
apakšgrupās. Taksonomijas pamatā ir ārējās fiziskās pazīmes: ādas krāsa, matu
veidojums, sejas uzbūve, fiziskās atšķirības ķermeņa uzbūvē. Mūsdienās tiek
ņemtas vērā ģenētiskās atšķirības (asins grupa, fermenti, olbaltumvielas u.c.).
Rasu veidošanās esot vēsturiski bijusi atkarīga no 1) dabiskās izlases, 2)
selekcijas izolācijas apstākļos, 3) ģenētiskā dreifa, 4) sociālās un kultūras
selekcijas. Rases veidošanos saista ar klimatiskajiem apstākļiem, kaut gan
mūsdienās par to izsakās rezervēti. Rasu esamība, saprotams, ir uzskatāms
pierādījums bioloģiski, ģenētiski nosacītai fenotipiskajai daudzveidībai.
Bioloģiskais, ģenētiskais faktors cilvēku grupu iedalījumā ir neapgāžams fakts.
Taču vienalga kāda zinātnieku daļa tiecas retušēt šo faktu. Īpaši tas attiecas
uz ģenētisko faktoru. Rase liecina par cilvēka piederību noteiktai
fenotipiskajai apakšnodaļai. Cilvēka rases identitāte nevar mainīties kā var
mainīties kultūras identitāte, nacionālā (valstiskās piederības) identitāte.
Katra tauta ar savu bioloģisko, ģenētisko satvaru ir noteikta rase. Protams,
arī tautas gars, mentalitāte, kultūra ietilpst šajā satvarā. Zinātnē tagad
nostiprinās rases izpratne, rases apakšgrupu attiecinot uz etnisko grupu
(tautu), kura fizioloģiski atšķiras no citām etniskajām grupām. Labi ir zināms,
ka uz Zemes ir ļoti maz rases ziņā homogēnas sociālās grupas (tautas). Mūsdienu
zinātne arvien plašāk pievēršas etnoģenētiskajām rekonstrukcijām. Arvien vairāk
tiek uzzināts par morfoloģiskajām un ģenētiskajām atšķirībām, kas kļūst būtisks
papildinājums rasu vizuālajām atšķirībām. Zinātnē visjaunākajos laikos ir
sastopama „paplašinātā fenotipa” (extended
phenotype) koncepcija par cilvēces evolūcijas laikā konstatējamo selekciju
3 līmeņos: 1) bioloģiskajā (gēnu) līmenī; 2) kultūras līmenī jeb memu līmenī (memi
ir informācijas vienības, kas iedarbojas uz fenotipu (cilvēku) un kas tiek
mantotas izglītības procesā un imitācijas procesā); 3) sociālajā līmenī,
balstoties uz dzīves elementiem, kuri nosaka cilvēku sociālās lomas.
Ø Etnoloģijā centrālā vieta ir etniskumam;
proti, izpratnei par etniskumu. Zinātniski metodoloģiskā pieeja ir dažāda, kaut
gan kopīgs ir viedoklis, ka paši cilvēki sevi klasificē kā etnosu (tautu).
Tātad jebkurā metodoloģiskajā pieejā eksistē sociālās grupas pašapziņas
moments. Sociālajai grupai ir jāapzinās sava specifiskā, identiskā patstāvība.
Tāpēc droši var teikt, ka etniskums ir kultūras atšķirību sociālās
organizācijas forma – paši cilvēki sevi organizē kā etnosu. Etniskuma pamatā ir
3 nosacījumi: 1) cilvēku grupas vienošanās par šīs grupas kopīgo teritoriju un
kopīgo vēsturisko izcelsmi, vienas kopīgas valodas esamību, kopīgas materiālās
un garīgās kultūras esamību; 2) politiski un ideoloģiski noformēts priekšstats
par dzimteni (tēvzemi) un valsti; 3) atšķirības sajūta, kas veicina solidaritāti
un kopīgu dažāda veida darbību, pašaizsardzību.
Ø Zinātnē attieksmē pret etniskumu
(etnosu) ir sastopamas 3 metodoloģiskās pieejas: 1) esenciālisms jeb
primordiālisms: etnosa pamatā ir asinsradniecība un stabilas kopīgas īpašības;
etnosa pamatā ir bioloģiskais faktors; 2) instrumentālisms: nepēta etnosa
izcelsmi, bet pēta etniskumu kā līdzekli noteiktu kultūras mērķu sasniegšanai;
etniskums kā instruments; etniskā identitāte ir apzināta izvēle noteiktā dzīves
situācijā, lai iegūtu politisko, ekonomisko un cita veida labumu; 3)
konstruktīvisms: etnoss ir konstrukts, kuru rada intelektuālajā darbībā
atsevišķi indivīdu un indivīdu grupas (elite); mākslīgi rada etniskās
tradīcijas; nevelta uzmanību bioloģiskajam faktoram; konstruktīvisma
pielietotāji ir B.Andersons, P.Burdjē, E.Gelners, E.Hobsbaums, V.Tiškovs.
Ø Frederiks Barts etniskumā par galveno
atzīst etnisko robežu, bet nevis etniskuma materiālu (īpašības). Etniskā robeža
ir etnosa identitātes robeža, kas attiecīgo etnosu nošķir no pārējiem etnosiem.
Tas notiek pašidentifikācijas ceļā, kā arī citu etnosu identifikācijas ceļā.
Etniskajā identitātē primārā ir sociālā organizācija (apzināta apvienošanās
etnosā), bet nevis kultūras elementu komplekss kā etniskās identitātes stimuls.
Etnisko grupu (etnosu) rašanās un to raksturojums ir vēsturisko, ekonomisko,
politisko apstākļu rezultāts - vēsturiskās situācijas ietekmes rezultāts.
Etniskumam ir sava dinamika un savs aprēķins. Etniskums ir apziņas rezultāts –
identifikācijas rezultāts. Piederība etnosam ir atkarīga no 1) nolemtības
apstākļiem un 2) pašizvēles. Etniskuma konstruēšanā galvenā loma ir etniskās
grupas locekļu mobilizācijai, lai veiktu kolektīvu darbību ar politiskiem
mērķiem. Par to parasti politika, ideoloģija klusē, slēpjot patiesos nolūkus.
Etniskā retorika politikā bieži ir melīga, viltota, maskējot īstos mērķus.
Etniskajā retorikā, ideoloģijā vienmēr tiek izmantota vēsture, cenšoties
piesavināties etnosa pagātni tagadnes mērķu sasniegšanai. Vēsture tiek
tendenciozi traktēta. Faktiski tendenciozi ir arī zinātnieki, noklusējot rases
lomu etnosu veidošanās un pastāvēšanas procesā.
Ø Fenotipiskās jeb vizuālās atšķirības
starp tautām tikai aklais nevar saskatīt. Diskursā par etniskumu faktiski
dominē ikdienišķais skatījums (akcentē vizuālās atšķirības, asinsradniecību) un
politiski ideoloģiskais skatījums, kas arī akcentē to pašu vai vizuālās
atšķirības vispār noliedz. Politiski ideoloģiskajā skatījumā un ikdienišķajā
skatījumā valda priekšstats par kopīgo izcelsmi. Esenciālisma un
konstruktīvisma simbioze ir reta parādība. Kultūra ir mēma. Kultūras valoda ir
ideoloģija; kultūras vietā runā ideoloģija. Savukārt ideoloģijā figurē
simboli-demiurgi. To funkcija ir etniskuma argumentācija un etnosa
mobilizācija. Ebrejiem tāds simbols-demiurgs ir holokausts, armēņiem – turku genocīds,
latviešiem – „okupācija”. Politizētā vidē etniskā identitāte ir hierarhiska
substance, kuru cilvēks pats izvēlas vai viņam to uzspiež darīt. Politizētā
vidē notiek etnisko identitāšu dreifēšana. Ķīnā tautas skaitīšanā atspoguļojas
apmēram 400 etnosi, taču valstī oficiāli atzīst mazāk par 55 etnosiem. Valsts
rada ne tikai nāciju, bet arī etnosus (tautas). Tā tas ir bijis Āfrikā, kur
koloniālisti konstruēja cilšu nomenklatūru. Tā tas bija PSRS, tā tas ir KF.
Tādā politikā etnoss kalpo politiskajiem līderiem, bet nevis politiskie līderi
kalpo etnosam. Masu etnisko histēriju stimulē politiķi, ideologi. Tas viņiem
izdodas tāpēc, ka cilvēkā mājo gan egoists, gan altruists, kas izpaužas
etniskajā patriotismā.
Ø Valsts varas spēks, valstī pastāvošā
dzīves kārtība un dzīves labklājība būtiski atsaucas uz etnoloģiskajiem procesiem.
No valsts ir atkarīga nācijas pašsajūta – kopējā pilsoniskā identitāte, tās
stiprums un tās lojalitāte. Valstī viss ir atkarīgs no tā, kā izturas pret
daudzveidību, bet nevis no pašas daudzveidības. Tikai valsts var radīt cilvēkos
vēlēšanos valsti (LR), bet nevis teritoriju (Latviju), uzskatīt par dzimteni.
Nākas atcerēties, ka politiskā asimilācija/integrācija notiek visātrāk,
salīdzinot ar etnokulturālo asimilāciju/integrāciju; politiskā
asimilācija/integrācija ne vienmēr sekmē etnokulturālo asimilāciju. Valstī
esošā materiālā labklājība veicina asimilāciju/integrāciju; bet tas tā notiek
tikai līdz brīdim, kad uzplaukst „sakņu” meklēšanas mānija; tad labklājība tiek
izmantota nacionālismam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru