Refleksijas par civilizāciju

v  Rietumu civilizācijas sasniegums “ateistiskais humānisms” apliecina neiedomājamu augstprātību un kosmisko pretenciozitāti, kā arī neiedomājamu novirzīšanos no svētuma, kura pamats ir transcendentāls (reliģijā Dievs ir transcendentāls fenomens). Tā tas visvairāk ir zināšanu sfērā, solot atbildes uz visiem iespējamajiem jautājumiem cilvēku smadzenēs.

v  XX gadsimtā Rietumu civilizācijā galvenā idejiskā cīņa bija starp sociālismu (humānisma stingro variantu) un liberālo demokrātiju (humānisma mīksto variantu).

v  Totālais ateisms ir veicinājis nelabojamu pesimismu - sava laikmeta nolādēšanu. Dzīvojot bez reliģijas, eiropeīdi kļūst ateisma zombiji. Turklāt tāda ateisma zombiji, kurus vairs nevar garīgi un metafiziski ietekmēt neviena ideoloģija un ne tikai kristiānisma ideoloģija. Var vienīgi ietekmēt garīgi nevērtīga ideloģija bez metafizikas, kad kritiskās domāšanas vietā funkcionē eksistenciāli primitīvi refleksi un sasniegta eksistenciālā patoloģija – cilvēciskās vitalitātes izsmeltība, kas liecina par eiropeīdu kolektīvo antropoloģisko suicīdu. Eiropeīdiem garīgā, intelektuālā brīvība vairs nav cilvēka pašcieņas garants un kritērijs, bet idiotijas fobija savā ceļā nesastopams ne ar kādu psihisko pretestību, jo idiotija kļūst cilvēka esamības organisks elements.

v  Rietumu civilizācijas intelektuālā kapitulācija masveidā sākās XX gadsimta 70.gados, un jau XXI gadsimta sākumā intelektuālā neadekvātuma kritika valsts amatpersonu, akadēmiskā kontingenta līmenī kļuva ikdienišķa parādība.

v  Līdz XVIII gadsimta vidum vēsture Eiropā virzījās stihiski bez speciāliem “vēsturiskajiem projektiem” un vēstures projektējoši konstruējošās tieksmes. Turpretī no XVIII gadsimta vidus viss izmainījās un sākās “vēsturisko projektu” laikmets,, kas intensīvi turpinās XXI gadsimtā. Vēsturnieki saskata trīs iemeslus “vēsturisko projektu” ģenēzē: 1) masu sabiedrības rašanās, izvirzot uzdevumu vadīt un pārvaldīt masas; 2) finansu kapitāla nostiprināšanās saimnieciskajā darbībā, vēloties finansiāli kontrolēt sociumu, valstu politiku un to darot gan atklāti, gan slepeni; 3) masu komunikācijas rašanās, saskatot iespēju ideoloģiski vadīt masas un masu komunikācijas līdzekļos saskatot lielisku palīgu “vēsturisko projektu” realizācijā. No XX gadsimta otrās puses tautas tiek nosēdinātas pie televīzoriem un aizmirst par nepieciešamību iziet ielās un protestēt pret ekspluatāciju.

v  Rietumu civilizācijas bojāeja kļūst uzskatāmi redzama un tiek analītiski kompetenti izprasta no XIX gadsimta beigām, kad tiekamies ar dekadenci, anarhismu, nihilismu. Līdz I Pasaules karam jau viss bija nonācis tik tālu, ka, piemēram, Tomass Manns atklāti atzina Eiropas nāvi.

v  Liberālās demokrātijas dievinātais liberālais individuālisms varēja gūt panākumus tikai tajā laikā, kad iznīcināja ne tikai sekundārās struktūras (nāciju, nacionālo valsti, pilsonisko sabiedrību), bet iznīcināja arī bāzes struktūras (ģimeni, dzimstību), tādējādi sev parakstot nāves spriedumu.

v  Sociālisma ideoloģija mēģināja spēkoties ar liberālo individuālismu. PSRS šī spēkošanās noslēdzās ar liberālā individuālisma uzvaru. Izrādījās, ka t.s. masu apziņu spēj pievilināt liberālā individuālisma tēzes. Masu cilvēkos (“proletariātā”) ir kaut kas tāds, kas atbilst liberālā individuālisma doktrīnai.

v  Viduslaiku kristiānisms radīja izcilu civilizāciju; taču šī civilizācija ielaidās kompromisos ar racionālismu un materiālismu, dažādā veidā (tekstos, simbolos, iestādēs, likumos, morāles normās) institucionalizējot sausi lietišķu attieksmi pret īstenību un izturēšanos pret īstenību tikai no izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa.

Logoss/tautas logoss

Seno grieķu jēdziens “logoss” mūsdienās ir samērā populārs tajos gadījumos, kad nākas pēc iespējas abstraktāk (vispārinošāk) raksturot ļoti sarežģītas un daudzveidīgas parādības. Sarežģīto un daudzveidīgo parādību komplicētības visus elementus nav iespējams uzskaitīt un tāpēc ļoti izdevīgi ir lietot tādu jēdzienu, kas abstrakti aptver attiecīgās parādības visus elementus. Pie tam ne reti tās ir parādības, kurām indivīdu apziņā un sabiedrības apziņā intuitīvi piemīt milzīgs potenciāls funkcionēt kā abstraktiem priekšstatiem. Piemēram, tāds potenciāls piemīt parādībai “tauta”. Visi apzinās, ka “tauta” ir ļoti sarežģīta un daudzveidīga parādība, un visi apzinās, ka vienā vārdā “tauta” ir abstrakti ietverta tās milzīgā komplicētība. Arī jēdziens “logoss” palīdz komplicētas parādības interpretēt abstrakti vienā vārdā. Grieķu “logos” nozīmē “vārds; doma; jēdziens; jēga; skaitlis”. Senie grieķi ar jēdzienu “logoss” apzīmēja ļoti daudzas izpausmes. Piemēram, tādas izpausmes kā kategorija, definīcija, jēdziens, doma, slēdziens, pamats, princips, sakarība, argumentācija, cēlonis, pierādījums, pētījums, hipotēze, teorija, metode, likums,  sapratne, zinātne, prāts, vārds, teikums, izteikums, izklāsts, runa, saruna, patiesība. Jēdzienu “logoss” lieto arī kristiānisma teoloģijā, ar to apzīmējot Dieva prātu, kuru cilvēks aptver intelektuālā apcerē. Vēl ar jēdzienu “logoss” mēdz apzīmēt īstenības vispārīgo struktūru.  Tātad ar jēdzienu “logoss” var apzīmēt arī īstenības atsevišķas parādības vispārīgo struktūru – esamības būtību, jēgu, komplicētību, sistēmiskumu, funkcionālitāti, eksistenciālo misiju utt. Tādam uzdevumam drīkst veidot jēdzienisko salikumu “tautas logoss”. Jēdziens “tautas logoss” aptver tautas esamības visu spektru – tautas visu izpausmju un vērtību kopumu.

Sociālpsiholoģiskās vibrācijas

·       Sociālpsiholoģiskās vibrācijas cilvēces vēsturē vienmēr ir nosacījusi indoktrinācija – cilvēku sistemātiska, ilgstoša pamācīšana vai ideoloģiskā apstrāde, lai tie bez iebildumiem pieņemtu kādu mācību, ideju, teoriju, viedokli, koncepciju u.tml. Mūsdienās indoktrinācija eksistē pilnā mērā arī tajās divkosīgajās vidēs, kuru politiskie spēki nelietīgi sludina ideoloģijas atmešanu, nepastāvēšanu, nevajadzību. Indoktrinācija ir cilvēces esamības atribūts. Ne vienmēr tas ir toksisks atribūts, jo ne vienmēr indoktrinācija vēl cilvēkiem kaut ko sliktu, amorālu, negarīgu, nepiedienīgu. Reliģiskā indoktrinācija ir tendēta izteikti labvēlīgi.

·       Psiholoģijā eksistē īpatna atziņa: tas, ko cilvēki ir aizmirsuši, uz viņiem iedarbojas daudz spēcīgāk nekā tas, ko viņi atceras. Cilvēku sociālpsiholoģisko reakciju nosaka kultūras arhetipi, kultūras zemapziņas materiāls. Tādējādi var teikt, ka mūsdienu neoliberālisma un postmodernisma ideoloģijas tendence uzspiest atsacīšanos no pagātnes ideālā formā nav iespējama, jo nav iespējams degradēt to, ko sauc par sabiedrības/tautas vēsturisko atmiņu.

·       Sabiedrības apziņas sociālpsiholoģiskajā analītikā vienmēr nākas ņemt vērā sekojošu perspektīvu: atsevišķi vārdi vai jēdzieniskie formulējumi var atrauties no sava sākotnējā konteksta un zemteksta un ap sevi izveidot jaunu kontekstu un zemtekstu.

·       Sociālpsiholoģijā ir viena intelektuālā himera (nerealizējamas odiozas iedomas auglis) jeb ilūzija (nepiepildāmas ilgas, nepamatotas cerības). Intelektuālā himēra ir tad, kad tā tiek apzināti demagoģiski uzspiesta cilvēkiem. Savukārt ilūzija ir tad, kad cilvēki paši saskaņā ar savu iniciatīvu atrodas maldu varā. Himera jeb iluzija ir priekšstats par izvēles iespējām. Cilvēkiem iestāsta jeb viņi paši iedomājas par viņu izvēles iespējām. Faktiski reālajā dzīvē cilvēkiem izvēles iespējas neeksistē nevienā dzīves segmentā. Cilvēks ir eksistenciālās determinētības varā politikā, ekonomikā, sadzīvē utt. Rietumu cilvēkiem ne reti pārmet viņu iedomu par izvēles iespējām. Tāda iedoma ir naivitāte un morāli bezatbildīgas ideoloģijas rezultāts.

·       Attiecīgās sabiedrības sociālpsiholoģisko ainu var ietekmēt pašmāju ideoloģiskās himeras un importētās himeras. Reizē ar cilvēces planetāri globālās komunikācijas (vienotības) pieaugumu pieaug arī importēto ideoloģisko himeru apjoms. Mūsdienu “globalizācijas” ideoloģija eksportē savas ideoloģiskās himeras uz visiem kontinentiem. Daudzas zemes “barojas” tikai no importētām himeram – antihumānām injekcijām.

·       Mūsdienu sociālpsiholoģiskos procesus arvien retāk un retāk ietekmē cilvēki ar “garu gribu”, kā teica Ļevs Gumiļovs. Citā viņa terminoloģijā – pasionāri cilvēki.

·       Milzīgu sociālpsiholoģisko transformāciju ir piedzīvojis internets. Ja sākumā ilgu laiku cilvēki pret internetu izturējās pozitīvi, tad pašlaik daudzi cilvēki uz internetu lūkojas kā uz kiberpoliciju, kibernoziedznieku pasauli, kiberkaraspēku, kiberspiegu, kiberteroristu, kibermoralizētāju, kā arī kiberidiotismu platformu, kiberpostcilvēku mājvietu.

·       Sociālpsiholoģijā mēdz būt, ka zināmu laiku kāds viedoklis tiek uzskatīts par disidentisku viedokli. Taču pēc kāda laika var atklāties, ka tas vairs nav disidentisks viedoklis, bet ir dzīves realitātes fakts.

·       Ideoloģiskajā arsenālā viens no himeriskākajiem kompleksiem ir demokrātiskums kā gaiša mirāža tautai, cenšoties pamatot izvēles ilūziju, brīvības iespējas, etniskā, valstiskā, politiskā, ekonomiskā, militārā pārākuma sajūtu, kā tas mūsdienās notiek planētas “hegemona” hegemonijā. Valstis, kuras balstās uz varas spēku, uzpirkšanu, iebiedēšanu, saciuma apziņas zombēšanas manipulācijām, visu nomaskē ar “demokrātiskumu”, “pilsonisko sabiedrību”, “apziņas brīvību”, “vārda brīvību”, “uzskatu plurālismu”, “politkorektumu”. Tādas valstis tagad nicīgi dēvē pat “deep state”.

·       Jebkura politiskā vara tiecas nosacīt sociālās enerģijas prioritātes. Vēl var teikt: tiecas nosacīt sociālās apziņas dienas kārtības tematisko secību/hierarhiju.

·       Ideoloģijas mērķis ne reti ir nevēlamas patiesības maskēšana ar ilūzijām, lai nepieļautu kritikas absolutizāciju un kritiku vispār.

  

                                                                                                                       

   

Atsvešinātības modernizācija

Jēdziens “atsvešinātība”, kuru Rietumu intelektuālajā pasaulē plaši sāka lietot no XVIII gs. nogales, sastopams divos analītiskajos kontekstos – filosofiskajā un sociāli ideoloģiskajā. Atsvešinātības filosofisko būtību plaši iztirzāja vācu klasiskā filosofija. Arī pēcāk filosofijā turpinājās atsvešinātības skaidrojumi. Sociāli ideoloģiskajā kontekstā atsvešinātības problemātika figurē visās trijās Jauno laiku Rietumu civilizācijas ideoloģiskajās maģistrālēs – liberālismā, marksismā, nacionālismā. Sociāli ideoloģiskajā kontekstā atsvešinātība tiek uzskatīta par cilvēka apziņas stāvokli – kā psiholoģiskā reakcija, tiekoties ar apkārtējās vides negatīvo ietekmi. Piemēram, marksismā atsvešinātības tēma ir ļoti populāra, konstatējot politisko un ekonomisko atsvešinātību, kuru izraisa dažāda veida cilvēku nevienlīdzība. Kā zināms, marksisma ideoloģiski futuroloģiskais mērķis ir atbrīvoties no politiskās un sociālās nevienlīdzības, ekspluatācijas, garīgās apspiestības. Savukārt nacionālisms akcentē etnisko atsvešinātību un mērķi panākt tautas suverenitāti. Liberālisms jūsmo par cilvēka totālo garīgo brīvību. No atsvešinātības viedokļa tiek vērtēta Atdzimšanas, Reformācijas, Apgaismības jēga. Sastopams viedoklis, ka tik tikko minēto trīs grandiozo idejisko kustību galvenais mērķis bija palīdzēt cilvēka radošajam garam pārvarēt viduslaiku feodālās sistēmas un katoļu dogmātikas stindzinošo varu, lai garīgā enerģija kalpotu cilvēkam. Atsvešinātības pārvarēšanas universāla doktrīna kļuva humānisms, neļaujot cilvēku apspiest baznīcai, politiskajai varai un tai kalpojošajai garīgajai kultūrai. Atsvešinātības rašanās galvenos avotus saskata sociālajos institūtos – reliģijā, mākslā, morālē, politikā. Šie institūti ir galvenie cilvēku valdnieki. Sociālo institūtu ideoloģija ar savu normatīvu uzspiešanu sekmē atsvešinātības sabiedrības rašanos. Rietumu civilizācijas mūsdienu sabiedrībā ar tajā dominējošo neoliberālisma (“globalizācijas”) un postmodernisma ideoloģiju var saskatīt atsvešinātības savdabīgu modernizāciju. Mūsdienu sabiedrībā ir radušies jauni atsvešinātības iegansti. Tagad atsvešinātību veicina tādas idejiskās kroplības kā patiesības nihilisms, tautas un tās valsts suverenitātes likvidēšana, garīguma izsmiešana, metafizikas atmešana, racionālisma ignorēšana, morālo normu un vērtību devalvācija, cilvēciskuma nevajadzība. Skaidri ir redzama atsvešinātības modernizācijas vienotība ar radikālām morāli antropoloģiskajām izmaiņām – sociumā dominējošā jauna cilvēka tipa (postcilvēka) rašanos.

   

Par 5.kolonnas ģenēzi

No raksta: Владимир Карпец. Истоки и корни «пятой колонны»

"Дело в том, что после "шестидневной войны" на Ближнем Востоке 1967 года и событий в Чехословакии 1968 г, где участие "избранного народа" в т.н. "Пражской весне" зашкаливало, в СССР развернулось массовое движение за отъезд на "историческую родину". Однако под видом "борьбы против сионизма" ЦК КПСС развернул сопротивление этому отъезду. На наш взгляд, это было огромной ошибкой. Многие из этих людей, а также их дети — а сейчас уже и внуки — пополнили ряды сначала "перестройщиков", а теперь и антигосударствнного, русофобского "креативного класса". Сказать, что их среди нынешней "пятой колонны" половина, — ничего не сказать… А ведь надо было просто… отпустить. "Цивилизованный развод" всегда лучше лицемерных объятий, кончающихся прямой ненавистью или ограблением слабого.

Влияние российского еврейства в "российской элите" было столь велико, что в 1998 году известный еврейский публицист Эдуард Тополь имел все основания публично заявить: "мы получили реальную власть в этой стране". Тополь, в своё время близкий к советским "верхам", призвал евреев к сдержанности. Тогда же прозвучали и выступления убеждённого либерала Леонида Радзиховского, назвавшего две свои статьи прямо — "Еврейское счастье" и "Еврейская революция". Он без обиняков заявил, что именно евреи стали главными идеологами прозападной либерально-демократической революции, которая разрушила огромную "красную империю" СССР, осуществила под видом "приватизации" грандиозное ограбление российского народа и, в конце концов, передала всю полноту политической власти в стране в еврейские руки. Радзиховский писал: "Евреями на 100% являются: глава Администрации президента, секретарь Совбеза, пять министров, лидеры трёх думских фракций, первый вице-премьер правительства Москвы и прочая, и прочая, и прочая. Больше ни одна национальность так обильно во власти не представлена. Что касается большого бизнеса, то здесь ещё круче: председатель и почти всё руководство РАО ЕЭС, председатель "Транснефти", владельцы "Сибнефти", ЮКОСа, "Альфа-групп" и так далее сколько угодно. Такого, наверное, нет больше нигде в мире. И это при том, что в России евреев — менее 300 тысяч (0,2% населения), даже с "полукровками" — не больше 1 миллиона (0,75% населения)". Однако ни Тополя, ни Радзиховского никто не слушал. Сейчас об этих вещах — причём ещё более трезво и реалистично — говорят и некоторые религиозные деятели еврейского мира. Вот, например, раввин, профессор Александр Фейгин: "Я считаю, что из России следует уезжать сейчас, а желательно двадцать пять лет назад, как сделал я. Они же (евреи-либералы. — В.К.) полагают, что Россию нужно менять… То направление, в котором политически активные евреи хотят менять Россию, не имеет ничего общего с желаниями подавляющего большинства русских. В этом никто не виноват, евреи ценят свободу, русские — государственность, евреи ценят высокий уровень жизни, русские — освоение космоса. И в этом конфликте нет симметрии: русские хотят жить так, как хотят, у себя дома, а евреи хотят жить иначе, но находятся в гостях. Те, кто говорят о демократии, должны посмотреть правде в глаза…."

Раввин абсолютно прав. С небольшой поправкой. Разница ценностей не определяется по этническому (между русскими и евреями) или конфессиональному (между православными и иудеями) признаку. Откровенно говоря, думаю, что совету раввина Фридмана было бы хорошо последовать и тем этническим русским и формально православным, у которых, говоря словами Пушкина, "кружится голова от громких прав", "недорого ценимых" самым, по словам Государя Николая Первого, умным человеком России. Этих прав здесь никогда не будет. У нас слишком суровый климат, слишком суровая и страшная история. И слишком опасное будущее.”

Skat.: http://zavtra.ru/blogs/istoki_i_korni_pyatoj_kolonni

Refleksiju fragmenti (1)

§  Filosofiskās domas virzībā tagad ir nodalījusies filosofiskā psiholoģija. Tā vēlas apcerēt “komunikatīvo rezonansi” cilvēkā, kad veidojas fiziskā un psihiskā, objektīvā un subjektīvā, teorijas un prakses integrēts kopums.

§  Intelekts ir kognitīvais instruments, kas nodrošina operācijas ar zināšanām, pārejot no minimālajām sākotnējām zināšanām uz maksimāli plašākām zināšanām. Intelekts ir spēja no esošajām zināšanām radīt jaunas zināšanas, aptverot arvien sarežģītākus objektus, procesus, situācijas.

§  Īsta, patiesa, neviltota demokrātija var būt tikai mazās valstiskajās vienībās, kā tas bija senajās polisās – Grieķijas pilsētvalstiņās.

§  Uz demokrātiskumu tāpat kā uz visām pārējām sociālo attiecību formām attiecas tas, ko var dēvēt par mentalitātes demokrātiskumu jeb cilvēka iekšējo (dvēseles, sirds, prāta) demokrātiskumu. Ja cilvēkā nav garīgi morālā domokrātiskuma izjūta, prasība, nepieciešamība, tad demokrātiskumu nākas ieviest voluntāri (ar spēku), bet tam var būt tikai tāds bēdīgs rezultāts, kāds bēdīgs rezultāts ir jebkurai darbībai, nerēķinoties ar objektīvajiem  likumiem un reālajiem apstākļiem.

§  Regresa apstākļos nav iespējami sociālie protesti “no apakšas”, kad protestus iniciē tautas masas. Protesti “no apakšas” ir iespējami vienīgi tad, ja sociumā ir augšupejoša dzīves trajektorija. Tādā gadījumā sabiedriskajā apziņā valda vairāk vai mazāk instinktīva tieksme visu uzlabot un rūpēties par labāku nākotni. Turpretī regresa apstākļos tādas tieksmes neeksistē, jo valda bezcerība, neticība dzīves progresam un labākai nākotnei.

   

Getozācijas perspektīvas

Vārds “getozācija”, saprotams, tiek atvasināts no vārda “geto”, ar kuru tradicionāli apzīmē kādu īpašu pilsētas daļu ar specifisku iedzīvotāju kontingentu, kas dzīvo kompakti saskaņā ar zināmiem kritērijiem (rases, etniskuma, reliģiskajiem, profesionālajiem, sociālajiem). Rietumu civilizācijā vārds “geto” galvenokārt asociējas ar ebreju dzīves telpu. Geto veidošanu drīkst dēvēt par getozāciju. Getozācija vienmēr un visur galvenokārt ir bijis politisks process kā politiskās varas gribas izpausme, apzināti vēloties no sabiedrības izolēt kādu sociuma grupu. Taču vispār vēsturiski geto veidošanai, proti, getozācijai, ir bijuši divi varianti: 1) speciāli organizēta sabiedrības grupas izolāzija geto formātā un 2) apzināta pašizolācija, mērķtiecīgi atstājot sabiedrību un tiecoties dzīvot izolēti no sociuma. Ja pirmajam variantam populārākais piemērs ir valsts varas organizētā ebreju izvietošana geto, tad otrajam variantam īpaši populāra piemēra nav, kaut gan ir sastopami visdažādākie piemēri, sākot ar reliģisko sektu un beidzot ar dažādu subkultūru pašizolēšanos. Otrajā variantā ietilpst arī galvaspilsētu speciālu kvartālu norobežošana bāgātu cilvēku, slavenu radošo personību, valsts augstāko amatpersonu dzīvošanai. Tādā gadījumā getozācija notiek atbilstoši sociālajiem kritērijiem. Rietumu civilizācijā apzināta pašizolācija tagad ir kļuvusi dzīves nepieciešamība ne tikai relatīvi privileģētiem slāņiem. Pat vairāk – ir kļuvusi tautas (elites, inteliģences) saglabāšanās līdzeklis. Visjaunākajā laikmetā sakarā ar Rietumu civilizācijas norietu un tā satelītiem masu degradāciju un deģenerāciju getozācija var kļūt vienīgais veids kā saglabāt cilvēciskumu, garīgumu, cilvēkam cienīgu dzīvi, cilvēka sirdij un prātam adekvātu mākslu un literatūru, izglītību un morāli tikumisko audzināšanu, bet galvenais – cilvēka bioloģisko atražošanu, nepieļaujot izmiršanu. Rietumu civilizācijā pašizolācija tagad ir vajadzīga demogrāfisko, morālo, intelektuālo, antropoloģisko iemeslu dēļ. Laikā, kad strauji pieaug postcilvēku apjoms un viņu postkultūras invāzija, cilvēkiem un cilvēku kultūrai vienīgais glābiņš var izrādīties getozācija.