Modernā banalitāte

Banalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu. Pašlaik moderna banalitāte ir žēlošanās par Rietumu civilizācijas bojāeju, “baltās” rases degradāciju un deģenerāciju. Tāda žēlošanās vairs nav nekas jauns. Tāda žēlošanās vairs neliecina par oriģinalitāti, jo netiek pateikts kaut kas pirmreizīgs, savdabīgs, īpatns. Rietumu civilizācijas bojāeja un eiropeīdu garīgais sabrukums ir aksioma. Tātad fakts, kas bez pierādījuma tiek pieņemts par patiesību. Doto bēdīgo apgalvojumu nevajag apgādāt ar konkrētiem piemēriem, pārliecinošiem argumentiem u.tml. Par civilizācijas sabrukumu liecina ļoti daudzas izpausmes. Spilgti liecina, piemēram, valsts kā sabiedrības politiskās organizācijas formas degradācija. Nonākšana līdz valsts organizēšanai bija civilizētības fundamentāls sasniegums. Tagad valsts vērtība ir apdraudēta. Temperamentīgā esejistikā tiek rakstīts par “valstīm-paklīdenēm”, “neizdevušām valstīm”, “revizionistiskām valstīm”. Cenšoties glābt valsts reputāciju, tiek aicināts radīt “jaunu humānismu”, “jaunu apgaismību”, “postkonservatīvismu”. Zūd ticība mazināt vai likvidēt globālisma ideoloģiju, kas ir valsts reputācijas galvenais grāvējs. Daudzas valstis (piem., pat Krievijas Federācija) konstitucionāli nostiprina starptautisko tiesību normu prioritāti, tādējādi brīvprātīgi atsakoties no valstiskās suverenitātes. Tādas valstis var ietekmēt no ārpuses un vietējā elite nevēlas neko mainīt nacionālo interešu aizsardzībā. Mūslaiku galvenā politiskā problēma ir dilemma starp nacionālajām interesēm un globālismu, ko faktiski musina tikai viena valsts – ASV. Diemžēla ASV palīdz valstis-kompradores (ārvalsts atbalstītājas, tās aģents savā zemē). Rietumu civilizācijas katrā valstī tagad ir 1) nacionālie spēki un 2) globālisma spēki – kompradoriska elite. Globālisms vairs nav snaudoša metastāze (slimības perēklis) Rietumu civilizācijā.

Citāts no A. Jakovļeva

Jakovļevs: “«После XX съезда в сверхузком кругу ближайших друзей и единомышленников мы часто обсуждали проблемы демократизации страны и общества. Избрали простой как кувалда метод пропаганды «идей» позднего Ленина. Надо было ясно, четко и внятно выделить феномен большевизма, отделив его от марксизма XIX века. А потому без устали говорили о «гениальности» позднего Ленина, о необходимости возврата к «ленинскому плану строительства социализма» через кооперацию, через государственный капитализм и т. д. …Разработали (разумеется, устно) следующий план: авторитетом Ленина ударить по Сталину, по сталинизму, а затем, в случае успеха, Плехановым и социал-демократией бить по Ленину, либерализмом и «нравственным социализмом» — по революционаризму вообще…».

Tagadnes elementi (4)

·       Aristotelis politiku uzskatīja par “augstāko mākslu no mākslām”. Viņa ieskatā politika ir “ļaužu kolektīvās esamības augstākā forma”. Cilvēks ir “politiskais dzīvnieks”. Tas tāpēc, ka cilvēks ir domājošs dzīvnieks. Tātad cilvēks domā par valsti, sabiedrību, politiku. Mūsdienās, iespējams, Aristotelis izteiktos savādāk. Uz viņu noteiktu iespaidu atstātu vispārējā drūmā attieksme pret politiku cilvēku lielākajā daļā. Tagad politika iet kopsolī ar šarlatānismu. Ne reti ar agresīvu šarlatānismu, kā avots un balsts ir ikdienišķā apziņa. Ja politiku uzskata par “augstāko mākslu no mākslām”, tad šis uzskats nekādi nesaderas ar ikdienišķo apziņu, kas nespēj sasniegt kaut ko patiesi augstu nevienā garīgajā procesā. Mūsdienās ar politiku profesionāli nodarbojas “sociālie maugļi”, kuru morālais un prāta modulis smadzenēs ir pielīdzināms cilvēkiem-mazuļiem (maugļiem). Politikas sociālais prestižs mūsdienās ir niecīgs. To ir panākuši paši politiķi un viņu šarlatāniskā politika. Mūsdienās attieksmē pret politiku ir saskatāma globāla depresija.

·       “Mīkstais spēks” (vadāmais haoss) ir derīgs tikai tad, ja tauta nemīl varu un pastāv fundamentāla atsvešinātība pret varu. Ja tā nav, tad vara var darīt visu, ko vien vēlas, un “mīkstais spēks” nevar cerēt uz panākumiem. “Mīkstais spēks” ir bespēcīgs arī tajā gadījumā, ja tautā ir sastopama varas apātiska neatzīšana bez stingra negatīvisma varas vērtējumā. Iespējama arī “lepna uzticība” varai. Tā tas ir tajās tautās, kuru apziņā prevalē mazvērtības komplekss – bailes zaudēt valsti, ja tauta sāks protestējoši vērsties pret varu. Tāda tauta ir gatava varai piedot visu, un “lepnā uzticība” varai ir maksimāla.

·       Mūsdienās strauji samazinās t.s. kritiskās inteliģences apjoms un līdzdalība sociālajā analītikā. Kritiski domājošo, kritiski analizējošo intelektuālo publicistu, intelektuālo esejistu loma strauji samazinās. Vēsturiski socioloģiskie, kulturoloģiskie analītiķi kļūst retums. Viņu polēmiskā enerģija nav jūtama publiskajā telpā. Samazinās arī intelektuālā auditorija. Ar vien mazāk ir tādu indivīdu, kuri ciena un vēlas iepazīties ar atklātu, objektīvu sociāli politisko procesu iztirzājumu. Tādējādi varas, politikas un kritiskās analītikas konfliktu dinamika neeksistē, sociāli politiskais dinamisms izplēn.

·       Racionālas zināšanas ir komulatīvas (sakopojošas, koncentrējošas) zināšanas; tajās nav vietas fideismam – uzskatam, ka ticībai un atklāsmei zināšanu apguves un izziņas procesā ir prioritāte attieksmē pret prātu. Cita lieta, ja ar prātu ir problēmas. Tad zināšanas zaudē racionālismu un racionālisma vietā stājas emocionalitāte, ikdienišķās apziņas kaprīzes.

·       Vispārējs likums: jo lielāks informācijas apjoms, jo mazāks zināšanu apjoms.

·       Marksistiskā dogmātika nebija piemērota Krievijas agrārajai sabiedrībai; Krievijā 1917.g. nebija proletariāts un tāpēc nevarēja būt reāla proletariāta vara, proletariāta diktatūra. To tēloja boļševiku partija, kā arī citas partijas. Rietumos bija proletariāts, buržuāzija, industrializācija, urbanizācija, kas viss nebija Krievijā XX gs. sākumā.

Absurda semantika

Absurds ir kaut kas tāds, kas neatbilst veselajam saprātam un ir aloģisks; proti, ir pretrunā loģikas likumiem. Absurds ir prāta stāvokļa atribūts, raksturojot prāta kvalitāti – prāta spēju vai nespēju funkcionēt adekvāti prāta fizioloģiskajai misijai. Absurds liecina par prāta nespēju funkcionēt atbilstoši fizioloģiskajai misijai. Absurds liecina par psihes neveselību – tā cilvēka īpašību kopuma neveselību, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos, cilvēkam dod iespēju domāt, just, gribēt, saprast, spriest. Absurda autors ir psihiski anormāls indivīds, un runa nav par Sokrāta un sofistu iecienīto paņēmienu strīdā kādu jautājumu novest līdz absurdam, kad kaut kas tiek apstiprināts un reizē noliegts. Absurds kā psihes neveselības apliecinājums producē īstenībā neeksistējošas izpausmes. Tāds absurds neizraisa komismu, ko izraisa Sokrāta un sofistu paņēmiens. Ja Homo ir aplaimots ar sapiens, tad Posthomo ir bez sapiens, demonstrējot postcilvēcisku domāšanu, kas neatbilst cilvēkam piemītošajam veselajam saprātam un liecina par absurdu. Cilvēks nonāk postcilvēka stāvoklī psihes nekrozes (atmiršanas) rezultātā.

Tagadnes elementi (3)

§  Nākas lasīt – “personificēts ļaunums”. Ko tas nozīmē? Acīmredzot personificēts ļaunums ir atsevišķa indivīda pastrādāts ļaunums. Tāpat vārdu “personificēts” var attiecināt uz sociāliem veidojumiem; piem., varas institūcijām. Par personifikāciju sauc cilvēka spēju un īpašību piedēvēšanu dzīvniekiem, dabas parādībām, priekšmetiem, jēdzieniem. Piem., personificēts ļaunums var būt jēdzienam “valsts prezidents”, “premjerministrs”, “deputāts”. Personificēt nozīmē kā dzīvus cilvēkus attēlot abtraktas, sociālas, morālas, politiskas un cita veida parādības.

§  Visjaunākajos laikos (no XX gs. 70.gadiem) Rietumu civilizācijā progresa galvenais virzītājs ir minoritātes – etniskās, seksuālās, sociālās un cita veida minoritātes, uzsākot un aktīvi turpinot savu interešu aizstāvēšanu kā sociuma galveno uzdevumu. Tā ir kļuvusi sistēmiska problēma – tāda problēma, kas ir saistīta ar veseluma un daļu attieksmēm.

§  Tiek uzskatīts, ka vienādā līmenī nevar pastāvēt tādi svarīgi cilvēka/sabiedrības esamības faktori kā taisnīgums, brīvība un attīstība. No tik tikko nosauktajiem trim faktoriem iespējami ir tikai divi faktori, kuri var veidot dažādas kombinācijas bez trešā faktora. Tā, piemēram, var būt taisnīgums un brīvība, bet tādā gadījumā nav iespējama attīstība. Ja pastāv taisnīgums un attīstība, tad nav iespējama brīvība (šis variants bija sastopams fašismā, sociālismā, kā arī eksistē neoliberālismā).

§  Valstiskuma pamatatribūti ir iedzīvotāji un teritorija. Ja valsts zaudē iedzīvotājus un teritoriju, tad valstiskums ir apdraudēts un valsts sabrukums ir nenovēršams.

§  1975.gadā sagatavotais Trīspusējās komisijas ziņojums “The Crisis of Democrasy” bija veltīts attīstības tendenču vadāmībai. Turpmākajos gados praktiski pierādījās tas viss, kas tika minēts ziņojumā.

§  2009.gadā sakarā ar II Pasaules kara sākuma 70.gadadienu Rietumu ideoloģija sāka propagandēt sabiedrības apziņā kara jaunu koncepciju. Tajā tiek vienādots nacisms un staļinisms, par kara sākšanu atbildīga ir Vācija un PSRS, par noziegumu pasludina Molotova-Rībentropa paktu, par holokaustu atbildīga ir PSRS. Sākās II Pasaules kara vēstures jauna “interpretācija”. Tā ir vērsta pret Krieviju, kura nepakļaujas Rietumu diktatūrai. Jaunajā “interpretācijā” tiek apgalvots, ka cilvēci no nacisma un staļinisma izglāba amerikāņi. Krievija pretojas kara jaunajai koncepcijai. 2009.gada 15.maijā prezidents Medvedjevs izveidoja speciālu komisiju pret vēstures falsifikāciju. Taču vēsturiskais revizionisms neoliberālisma talārā turpina maldināt pasaules sabiedrisko domu.

§  Neoliberālisma kritikā ir sastopami tādi vērtējumi kā “neoliberālisma dzīvnieki”, “intelektuālais tuksnesis”, “morālais tuksnesis”.

§  Šodienas neoliberālisms nav Voltēra un citu Rietumu domātāju liberālisms, kas aizstāvēja brīvību un atbildību, jo brīvība bez atbildības neeksistē; neoliberālisms sludina tikai brīvību bez atbildības.

§  Neoliberālismā izpaužas hēdonisma demokratizācija un masovizācija, kā arī sabiedrības infantilizācija.

Suverenitāte

§  Vārdam “suverenitāte” ir franču valodas (souverainete) un vācu valodas (souveranitat) izcelsme; tātad nav sengrieķu vai latīņu valodas izcelsme. Bet tas, protams, nenozīmē, ka suverenitāte ir vēsturiski jauns fenomens. Latviešu valodā svešvārds “suverenitāte” nozīmē “patstāvība”, “neatkarība”.

§  No XVI gs. franču literatūrā tiek rakstīts par suverēna (feodāļa, monarha) varu. 1648.gadā noslēgtajā slavenajā Vestfāles miera līgumā Eiropā pirmo reizi tiek atzīta valsts teritoriālā suverenitāte. Russo izstrādāja nacionālās suverenitātes koncepciju: tauta kā suverēns valstī. Par suverēnu dēvē personu, kam valstī pieder augstākā vara. Suverēns var būt ne tikai persona, bet arī tauta, kā tas ir Latvijas Republikas Satversmē un citu valstu konstitūcijā.

§  Suverenitāte ir konceptuāls noformējums noteiktam intelektuālajam orientierim, apliecinot domāšanas kultūru, veicinot intelektuālās elites konsolidāciju, tautas un atsevišķu indivīdu numinozo pašapziņu, kad varenības izpausme konkretizējas neatkarīgā un ideāli patstāvīgā darbībā. Suverenitāte ir prāta noteikta attīstības pakāpe, pierādot indivīdu un sociālo kolektīvu nooģenēzes panākumus.

§  Eksistē suverenitātes misija, suverenitātes reputācijas vibrācijas, suverenitātes dreifēšana, suverenitātes ētika, suverenitātes evanģēlijs, suverenitātes filosofija.

§  Tagadnes (XXI gs. sākuma) suverenitātes filosofija prāto par suverenitātes relatīvo būtību. Suverenitāte neesot absolūta izpausme, bet tikai relatīva izpausme. Mēdz būt pilnīgāka vai mazāk pilnīga suverenitāte.

§  Suverenitātes jēdzienu visbiežāk attiecina uz valsti, raksturojot valsts patstāvību, neatkarību no citām valstīm. Taču vispār suverenitātes jēdzienu var lietot ļoti plaši visdažādāko parādību izskaidrojumā. Piemēram, aizvadītajos gados ir radies tāds jauns atvasinājums kā informācijas suverenitāte – valsts tiesības informācijas sfērā.

§  Mūsdienās ekonomisko suverenitāti saista ar brendiem. Ekonomiskā suverenitāte esot iespējama tikai tad, ja pašiem ir savi brendi. Ja savu brendu nav, tad ir citu brendu izmantošana. Bet tas nozīmē idejisko atkarību, vērtību un normu atkarību no citiem, atrašanos citu interešu varā.

§  Iespējama brīvprātīga atsacīšanās no suverenitātes. Iemesli var būt dažādi tādai rīcībai. Ļoti populārs iemesls ir bagātība. Bagātība vienmēr ir līdzeklis neatkarības likvidēšanai un pakļaušanai. Bagātība mēdz būt honorārs par nodevību, paklausību, kalpošanu, atbalstīšanu, piedalīšanos koalīcijā u.tml. Bagātība mēdz būt iemesls, lai atsacītos no suverenitātes. Tā tas var būt kolektīvā līmenī un individuālā līmenī.

§  Visjaunākajā laikmetā (no XIX gs. beigām) valstiskās suverenitātes autoritāti un reputāciju būtiski ietekmē ģeopolitika – ietekme bez tiešas fiziskās pakļautības. XXI gs. sākumā ģeopolitikas idejiskā bāze kļuva globālisma ideoloģija. Tās uzdevums ir pamatot planetāro diktatūtu – vienas valsts ģeopolitisko planetāro diktatūtu. Šīs ideoloģijas atbalstītāji ir t.s. radikālie humānisti, dažādas krāsas universālisti, utopisti, vispārcilvēcisko vērtību adepti, neoliberālisma piekritēji.

§  Tagad suverenitāte saskaras ne tikai ar talasokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar jūru) un tellurokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar zemi), bet saskaras arī ar aerokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar gaisu).

§  Tagad ģeopolitikas perspektīva ir totālais karš, kad valda totalitārisma loģika planetāro attiecību stratēģijā, militārajā jomā, diplomātijā. Tādā perspektīvā prioritāte ir totalitārismam kā likumam, nosakot vēsturiskās, juridiskās, nacionālās, ģeopolitiskās konstantes.

§  Tagad suverenitāte tiekas arī ar fenomenu, ko var dēvēt par individuālisma kundzību. Tas nozīmē atomāru indivīdu uzkundzēšanos. Tie ir indivīdi, kuri atsakās no tādiem cilvēcē tradicionāliem konceptiem kā tauta, valsts, dzimtene, nācija, patriotisms. Tie ir indivīdi, kuri atsakās arī no visa veida suverenitātes. Individuālisma kundzības pamats ir individuālā faktora fetišisms atrautībā no ģimenes, kultūras, tradīcijām, profesijas. Individuālisma kundzība ir vērtējama kā utopiska egalitāra himēra. Individuālisma kundzība pievērš uzmanību negaidītai tendencei: jo leksiski humānāki lozungi, jo antihumānāka sociālās dzīves īstenība.

Tagadnes elementi (2)

·       Cilvēces vēsturē līdz šim ir sastopami trīs sabiedrības tipi: 1) tradicionālā sabiedrība, 2) modernā sabiedrība un 3) postmodernā sabiedrība, kura ir izveidojusies Rietumu civilizācijā no XX gs. 70.gadiem. Ja modernās sabiedrība galvenās iezīmes ir apgaismība, racionālisms, humānisms, zinātniskais pozitīvisms, morāles normas kā kategoriskais imperatīvs, tad postmodernās sabiedrības galvenās iezīmes it pilnīgi pretējas tik tikko minētajām modernās sabiedrības iezīmēm. Ja modernajā sabiedrībā politika ir sociāli atbildīga darbība, tad postmodernajā sabiedrībā politika ir politiskā butaforija – neīsts “krāšņums”.

·       Neviens negribēs noliegt postmodernajā sabiedrībā acīmredzamo: patērēšanas kultu, dzīves baudīšanas kultu, garīguma izsmiešanu, Mamona dievināšanu, morālo “plurālismu”. To, ka tas viss ir sastopams, neviens negribēs noliegt. Taču svarīgākais ir saprast, ka tas viss nav galvenais, kas notiek ar cilvēkiem postmodernajā sabiedrībā. Galvenais ir nevis tas, kas ir acīmredzams, tātad ārēji fiksējams. Galvenais ir tas, kas notiek cilvēku dvēselēs – garīgajā pasaulē, kā parasti sakām. Droši var teikt, ka ārēji fiksējamais nebūt pilnā mērā atspoguļo to, kas notiek iekšienē. Cilvēku ārējā “fasāde” nebūt neliecina par cilvēka iekšējās “fasādes” briesmīgumu. Postmodernajā sabiedrībā cilvēka garīgā pasaule zaudē cilvēciskumu.

·       Visjaunākajā laikā Rietumu elites pārstāvji tiešā veidā nepiedalās valsts pārvaldīšanā. Viņi valsts pārvaldīšanai nolīgsts inteliģences pārstāvjus, kuri kalpo elitei. Tā rezultātā prezidenti, ministri, deputāti ir deleģēti pārvaldītāji, kuriem nav tiesības mainīt valsts modeli. Elite saglabā varu, un tikai elite var mainīt valsts modeli. Tāpēc izveidojas šizofrēniska aina: ja tiek parlamentam un valdībai pieprasīts mainīt valsts modeli, tad tāds pieprasījums ir nepareizi adresēts un nevar tikt izpildīts. Ja tauta/nācija vēlas mainīt valsts modeli, tad tai ir jāpanāk šīs maiņas akceptēšana elitē. Taču praktiski tauta/nācija nekad nepieprasa valsts modeļa maiņu. Tauta/nācija (ļaužu masas) parasti nevēlas kaut ko radikāli mainīt, ja ir pieejama barība, jumts virs galvas, iespēja radīt pēcnācējus. Valsts modeļa maiņa vienmēr ir elites pasākums un notiek elites iekšējo (no sabiedrības rūpīgi slēpto) diskusiju rezultātā. Lai notiktu valsts modeļa maiņa, jābūt elites attiecīgajai ieinteresētībai.