Kulta figūras

   Kulta figūras (kulta personības, pūļa elki u.tml.) ir kultūras neatņemams elements. Īpaši masu kultūras, masu cilvēku, masu mentalitātes, masu intelekta, masu inteliģentuma, masu psiholoģijas, masu ideoloģijas, masu estētikas, masu morāles elements. Laika gaitā ir vienīgi mainījies šī elementa profesionālais raksturs. Līdz Jaunajiem laikiem kulta figūras Eiropā bija galvenokārt karavadoņi, kuri prata uzvarēt kaujās pretinieku un no kara atgriezās mājās kā varoņi. Kulta figūras varēja būt arī reliģiskās mācības sludinātāji, pret kuriem tautas masas izturējās ar dziļu pietāti. Jaunajos laikos kulta figūras kļuva vidusmēra un pat vēl zemāka līmeņa rakstnieki, filosofi, politiķi, publicisti, mākslinieki, zinātnieki, kuri prot komunicēt ar masu cilvēkiem, izdabājot viņu gaumei. Vērojama zināma likumsakarība. Pieaugot iedzīvotāju skaitam un XX gs. noformējoties tipiskai masu kultūrai ar masu kultūras industriju centrā, kulta figūras kļuva masu kultūras produkcijas autori un organizatori, kuru darbībā galvenā vērtība ir spēja komunicēt ar masām tām pieņemamā un saprotamā idejiskajā (zināšanu) un intelektuālajā (prāta attīstības) līmenī. Tādējādi kulta figūras var būt tikai tādi cilvēki, kuri var „nolaisties” līdz masu mentalitātes līmenim. Praktiski tas nozīmē, ka kulta figūrām nav jābūt apveltītām ar dziļu talantu un lielu prātu. Kulta figūra var būt tipisks masu cilvēks, kuru no pūļa pārējiem indivīdiem atšķir spēja verbalizēt, vizualizēt masu apziņas saturu. Ne velti tiek uzskatīts, ka mūsdienās kulta figūra ir tas cilvēks, kurš skaļi publiskajā telpā apliecina masu instinktīvās velmes, masu instinktīvo noskaņojumu. Masu apziņai piemīt noteikts saturs. Taču šis saturs masu apziņā nav pilnā mērā valodiski noformēts, idejiski noformēts, teorētiski noformēts (vispārināts). Drīkst teikt, ka masu apziņas saturs eksistē bez diskursīvā noformējuma. Masas instinktīvi kaut ko apzinās, bet nespēj to valodiski izklāstīt, kā arī nav stingri pārliecinātas par savu pārdomu pareizību, precizitāti, objektīvo iedabu. Masas baidās atklāti kaut ko teikt. Un, lūk, to masas vietā izdara kulta figūra. Kulta figūra precīzi uztver masu noskaņojumu un to noformē diskursīvā prezentācijā. Tāpēc ir radies pieņēmums, ka kulta fugūra ir sava laika problēmu paudējs. Faktiski kulta figūra pati neko jaunu nerada. Kulta figūra nav jaunu ideju, koncepciju autore. Kulta figūra vienīgi publiski paziņo to, kas visiem (masām) ir zināms, bet līdz šim nebija noformēts diskursīvi un publiskots. Kulta figūra noformē diskursīvi masām zināmo, un masas par to ir ļoti pateicīgas un no diskursa autora izveido pūļa elku, kulta personību, slavenu cilvēku. Viņu masas var nosaukt arī par izcilu domātāju, intelektuāli u.tml. Attiecīgā laikmeta īstie domātāji un jauno ideju autori nekad nekļūst kulta figūras, jo viņu oriģinālos konceptuālos risinājumus masu apziņa nevar intelektuāli sagremot un izmantot. Tāpēc īstie domātāji un jauno ideju autori vienmēr ir masām vislielākie ienaidnieki, jo viņi ar savu darbību kļūst par masu apziņas nepilnību katalizatoru, konkrēti norādot uz masu apziņas mazspēju. Tas masām nepatīk. Tas masas kaitina, un masas visu savu melno enerģiju velta īsto domātāju un jauno ideju autoru noklusēšanai un iznīcināšanai. Tikai īstas personības zina, kāda ir kulta figūru patiesā vērtība. Respektīvi, nevērtība. Tie, kuri vēlas, tāpēc var izmantot sekojošo mācību: ja masu sabiedrība par kādu jūsmo, tad tā noteikti jūsmo par kaut ko pelēku un idejiski mazspējīgu, kas reāli nespēj bagātināt kultūras mantojumu. Kulta figūras fenomenu ļoti aktīvi un ļoti rezultatīvi izmanto speciālie dienesti masu apziņas zombēšanai. Tā tas bija padomju valstī. Tā tas bija „perestroikas” afērā, tautas apdullināšanu ar „brīvību” un „neatkarību” pilnā mērā uzticot speciāli izveidotām kulta figūrām, kuras savu lomu izpildīja ar neliešiem un nacionālajiem nodevējiem tipisko centību. Latviešus „apjāja” visādi pētersi un citi nekaunīgi un principā pelēki aprobežotās tautas elki. Pēcpadomju laikā kulta figūras ir neoliberālisma un postmodernisma smirdoņas propagandētāji. Jo aprobežotākas ir tautas masas, jo lielākas iespējas tautu zombēt ar kulta figūru palīdzību.

Pārmaiņas

   Eiropa (Rietumi) un eiropeīdi ("baltā" rase) nekad nav tik ātri un radikāli izmainījusies kā aizvadītajos apmēram 50 gados (var teikt - no 1968.g.). Agrāk pārmaiņas nostiprinājās gadu desmitiem un pat gadsimtiem ilgi. Tagad viss notiek ļoti strauji – vienas paaudzes laikā dzīve ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Turklāt izmaiņu klāstā ietilpst arī kultūru nesaderības izraisītie konflikti, kuri ir daudz bīstamāki nekā militārie konflikti starp valstīm.

   Musulmaņi ir galvenais civilizācijas drauds Rietumiem. Islama valstis ir vadošais revolucionārais spēks uz planētas un pasionārākais sociālais spēks, kas nebalstās uz materiālistisko apziņu, kā tas notiek Rietumu civilizācijā. Islama doktrinārā pasionaritāte radās XX gadsimtā politiskā islama (fundamentālisma) formā. Tā vien liekas, ka politiskajam islamam vislielākais ienaidnieks ir Rietumu materiālistiskā apziņa (pasaules uzskats) un Rietumu nemitīgā tieksme šo apziņu uzspiest visai cilvēcei. Jaunieši islama zemēs ir 60-65% no iedzīvotājiem, gatavi ziedot dzīvību idejas vārdā ir apm.3-5 miljoni no viņiem. "Balto" rasei ir citi skaitļi šajā jomā. Kas pie tā visa ir vainīgs, atbilde nav zināma. Ja vēlamies iegūt atbildi, tad izskaidrojumu nākas meklēt tajā sfērā, kuru dēvējam par pārdabisko spēku sfēru.

   Negatīvā demogrāfija („baltās” rases globālais stress) sekmē deģenerāciju. Citādāk tas nevar būt. Ļoti iespējams, ka deģenerācija (deģenerātu esamība) visai drīz tiks legalizēta tāpat kā tagad tiek legalizēts homoseksuālisms. Deģenerāti iegūs sociālo statusu, kļūs dzīves noteicēji un dzīves varoņi. Sociālā disciplīna, ko nodrošina izglītība, audzināšana, ideoloģija, atmirs. Tās vietā būs sociālā disciplīna, ko nodrošina demoralizācija – morāli kropla dzīves izpratne. Izglītības sistēmas sniegtās apgaismības vietā stāsies ielas apgaismība. Jaunatne visu iemācīsies burtiski uz ielas. Dzīvei nepieciešamās zināšanas sniegs iela, „tusiņi”, sociālie tīkli internetā. Tas būs cilvēciskais kontingents, kurš nepazīst vecāku, skolotāju, izcilu personību autoritātes varu un kognitīvo avotu visdažādākajām dzīves zināšanām. Tas būs cilvēciskais kontingents, kuram nebūs vajadzīga māksla, zinātne, ticība.

   Grūti iebilst pret atziņu, ka XXI gadsimta galvenā pretruna būs starp reliģisko apziņu un sekulāro apziņu. Tam nākas piekrist, atceroties ateisma (sekularizācijas) straujo kāpumu XX gadsimtā. Sekulārā apziņa pieaug strauji. Tā nepazīst sociālo, individuālo atbildību. Tā ir neadekvāta veselajam saprātam, iracionālisms un iracionālā orientācija ir norma. Tajā pašā laikā sekulārā apziņa idealizē zināšanas; intelekts stājās intuīcijas un ticības vietā. Reizē pieaug misticisma loma, jo aktuāls ir Sokrāta teiciens „Mēs zinām, ka neko nezinām”. Aktuāls ir arī paradokss: Rietumu cilvēks veido komfortablu dzīvi savam ķermenim, taču par šo ķermeni (šūnām, neironiem) neko nezina. Sekularizācija attīstās liberālisma togā. Tas ir mūsdienu liberālisms bez jebkādiem principiem, viltīgi pat sludinot atsacīšanos no ideoloģijas, kam notic aprobežotas politiskās elites un ideoloģijas aizliegumu ieraksta pat savas valsts konstitūcijā.

Vērtējumi

   No E.Laslo globālajiem etnoloģiskajiem vērtējumiem: latīņamerikāņi ir apgarotāki nekā ziemeļamerikāņi. Galvenais iemesls ir katoļu sholastikas dziļā ietekme Latīņamerikā. Sholastikai bija kognitīvās sistēmas loma, tā vadīja visus dzīves procesus. Ziemeļamerikā dominē anglosakšu pragmātisms, ko veicina Reformācijas rezultātā radušās reliģiskās strāvas, kurām ir liela ietekme. Taču tas ir īpatns pragmātisms. 1995.g. žurnālā „Life” bija stāstīts, ka 69% amerikāņi tic eņģeļu esamībai. Indijā valda transcendentālisms. Arī islamā transcendentālisms valda kopā ar monoteismu un misticismu. Āfriķāņu sabiedrībā dominē spirituālisms un animisms, ko nespēj ietekmēt un likvidēt kristiānisma misionāri un Rietumu mārketinga propaganda.

Izglītība

   Par izglītības mērķi ir visdažādākie viedokļi. Tomēr tie galvenokārt koncentrējās ap diviem mērķiem: domāšanas spēju attīstība un zināšanu sniegšana. Bez tā nav iespējama socializācija. Tiek uzskatīts, ka zināšanas vēl nesniedz domāšanas spējas – universālas domāšanas operācijas, kuras noder jebkurā situācijā. Daudzas izglītības koncepcijas tiecās pamatot tādu pieeju, kurā apvienojās abi minētie mērķi (zināšanas + domāšanas spējas). Pēcpadomju latviešu (un ne tikai) izglītības speciālisti lieto jēdzienu „kompetenču izglītība”, kas faktiski ir tikai manierīgs apzīmējums abu mērķu realizācijai. Kompetence liecina gan par domāšanas spējām, gan par zināšanām. Izglītība vienmēr visos laikmetos stimulēja kompetenci. „Kompetenču izglītību” propagandēt kā šodienas novitāti ir liela muļķība un var piesaistīt vienīgi muļķus. Sastopams viedoklis par mūziku kā visefektīvāko domāšanas spēju attīstītāju. Tā uzskata neiropsihologi, E.Laslo u.c. Laika gaitā Rietumu civilizācijā ir būtiski mainījusies sociāli instrumentālā pieeja izglītībā. Tas ir bijis atkarīgs 1) no iedzīvotāju skaita pieauguma un nepieciešamības organizēt masu izglītību, likvidēt analfabētismu, kā arī no 2) vispārējā zinātniski tehniskā progresa un tehnoloģiskās specializācijas nepieciešamības. Visradikālākās pārmaiņas sākās Atdzimšanas laikmetā, kad radās t.s. klasiskā izglītība. Tajā galvenie priekšmeti ir senās valodas un matemātika. Klasiskā izglītība nomainīja viduslaiku sholastisko izglītību – „septiņas brīvās mākslas” (gramatika, loģika, retorika, aritmētika, ģeometrija, mūzika, astronomija). XX gs. klasiskā izglītība tika iznīcināta. To veica demogrāfiskie apstākļi (masu izglītība masu cilvēkiem), masu cilvēku intelektuālais neadekvātums, tehnikas vienpusīgā apkalpošana, politiskās varas ideoloģiskā koķetēšana ar masām. No izglītības tika izmests tas viss, kas klasiskajā izglītībā bija pozitīvākais, attīstot atmiņu, disciplinējot prātu, neveicinot puszināšanas un „viedokļu plurālismu”, atturoties no ideoloģijas, ateisma. XX gs.otrajā pusē sāka nostiprināties masu augstākā izglītība. Tas ir saistīts ar demogrāfisko faktoru un pakalpojuma ekonomikas rašanos. Augstākā izglītība kļuva prece un maksas pakalpojums. Augstākā izglītība tās vulgārākajā variantā (pie mums privātajās augstskolās) tika pilnā mērā atrauta no zinātnes, veicinot šausmīgu zinātnes imitāciju. Protams, Rietumu civilizācijā saglabājās noteiktas izglītības oāzes aristokrātijai, buržuāzijas vecajai elitei.

Intelektuālā etnogrāfija

   Tā var dēvēt vēsturiski kulturoloģisko specifiku kādā zemē, civilizācijā. Piemēram, intelektuālā etnogrāfija spilgti izpaužās vēl nesen (XIX un XX gs.) sastopamajā attieksmē pret mākslu. Dostojevskim viņa laikā un vēlāk daudzi pievienojās šādai atziņai: „Mākslā padarītais ir daudz mazāk nozīmīgs nekā pārdzīvotais, darinot mākslas darbu” (no „Записок из подполья”). XXI gs. minētā atziņa var palikt vienaldzīga, nesaprotama. Noteikti būs cilvēki, kuri saskatīs šajā atziņā aplamību. Viņi teiks, ka svarīgākais ir daiļdarbs, bet nevis tā radīšanas process.

Sociālā horeogrāfija

   Sociālā horeogrāfija ir divējāda: tautas masu apzināta dancināšana un indivīdu sevis dancināšana. Tautas masu apzināta dancināšana vienmēr ir svētki. Respektīvi, svētki ir tikai tad, ja masu apzināta dancināšana ir noorganizēta kā svētki. Vienmēr ir jāņem vērā, ka tautas masām svētki ir vienīgi tad, ja tautas masas pašas ir dejotājas un skatītājas. Praktiski tas nozīmē, ka tautas masām ir jāiezombē, ka dejošana ir viņu pašu iniciatīva un viņi paši sevi iepriecina. Tautas masu rīcība un uzvedība mainās nevis refleksiju rezultātā, bet „noteikumu” maiņas rezultātā. „Noteikumi” ir sociālās horeogrāfijas pamatbāze. Indivīdu sevis dancināšanai arī ir savi „noteikumi”. Noteikti daudzpusīgāki un komplicētāki nekā tautas masām. Sociālā horeogrāfija indivīdu esamībā, piemēram, var saskarties ar jautājumu „Kam ir lielāks degradācijas potenciāls – karjerai jeb naudai?”. Indivīds var novirzīties šaurā profesionalizācijā – izolēties no sabiedrības, kolēģiem utt. To indivīds var izdarīt lepni, ar iztēli, ironiju, pašpārliecināti un pašapzinīgi. Indivīds kļūst „hermētisks artefakts”. Indivīds var būt „nepacelts naudas maks”, - metafora sabiedrības vienaldzībai pret indivīdu, sabiedrības nepieprasītībai. Kā zināms, noklusē tos indivīdus, no kuriem mācās un no kuriem pārņem terminoloģiju, konceptus, koncepcijas, teorijas. Tādu radošu indivīdu liktenis parasti ir sabiedrības (profesionālās korporācijas) apzināta noklusēšana. Ar tādu indivīdu nav iespējams komunicēt, jo viņa ierosinātā intelektuāli retoriskā spriedze nav pa spēkam pārējiem. Tāpēc visērtākā reakcija saskarsmē ar izcilām personībām ir viņu noklusēšana. Īpaši uzskatāmi tas ir redzams, kad kultūras vispārējā situācijā dominē jaunā laikmeta stimulētā „jaunā ābece” – jauna pieeja, izpratne, terminoloģija utt. Izcilas personības ir apveltītas ar intelektuālo intuīciju un izstrādā jaunā laikmeta „jauno ābeci”. To veikli izmanto laikabiedri, taču „jaunās ābeces” autoru noklusē. Atkārtojam: cilvēki mīl visrūpīgāk noklusēt tos, no kuriem reāli mācās.

Britu aristokrātija

   Diemžēl „balto” cilvēku degradācija un deģenerācija attiecās arī uz britu aristokrātijas jaunāko paaudžu kādu daļu. Speciālajā literatūrā tiek rakstīts par britu aristokrātijas pagrimumu – morālo un intelektuālo pagrimumu. Bukingemas pils iemītniekus skar postmodernistiskais gars. Vindzori ir pagrimuši. „The Gardian” paškritiski: Mēs esam alkoholiķu nācija, neizejam no „pabiem”. D.Kemerons dzeršanu atzina par „nacionālo apdraudējumu”, ierosināja organizēt antialkoholisko kampaņu. Angļi ir Eiropas līderi pusaudžu meiteņu nonākšanā stāvoklī. Karaļnama atvases laiku pavada striptīzieru kompānijā, ar smaidu fotogrāfē sievas dzemdību sāpes. Taču vispār britiem joprojām ir uzvaras griba un azarts. Viņi nebaidījās pieņemt pareizo lēmumu par konfederācijas pamešanu. Viņu politiskā elite (aristrokrātija) ir visvitālākā politiskā elite Eiropā, pasaulē. Briti iesaistās klīniskajā antikrieviskajā histērijā. Bet to nedara aristokrātija. To dara aristokrātijas sulaiņi.