Pārmaiņas

   Eiropa (Rietumi) un eiropeīdi ("baltā" rase) nekad nav tik ātri un radikāli izmainījusies kā aizvadītajos apmēram 50 gados (var teikt - no 1968.g.). Agrāk pārmaiņas nostiprinājās gadu desmitiem un pat gadsimtiem ilgi. Tagad viss notiek ļoti strauji – vienas paaudzes laikā dzīve ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Turklāt izmaiņu klāstā ietilpst arī kultūru nesaderības izraisītie konflikti, kuri ir daudz bīstamāki nekā militārie konflikti starp valstīm.

   Musulmaņi ir galvenais civilizācijas drauds Rietumiem. Islama valstis ir vadošais revolucionārais spēks uz planētas un pasionārākais sociālais spēks, kas nebalstās uz materiālistisko apziņu, kā tas notiek Rietumu civilizācijā. Islama doktrinārā pasionaritāte radās XX gadsimtā politiskā islama (fundamentālisma) formā. Tā vien liekas, ka politiskajam islamam vislielākais ienaidnieks ir Rietumu materiālistiskā apziņa (pasaules uzskats) un Rietumu nemitīgā tieksme šo apziņu uzspiest visai cilvēcei. Jaunieši islama zemēs ir 60-65% no iedzīvotājiem, gatavi ziedot dzīvību idejas vārdā ir apm.3-5 miljoni no viņiem. "Balto" rasei ir citi skaitļi šajā jomā. Kas pie tā visa ir vainīgs, atbilde nav zināma. Ja vēlamies iegūt atbildi, tad izskaidrojumu nākas meklēt tajā sfērā, kuru dēvējam par pārdabisko spēku sfēru.

   Negatīvā demogrāfija („baltās” rases globālais stress) sekmē deģenerāciju. Citādāk tas nevar būt. Ļoti iespējams, ka deģenerācija (deģenerātu esamība) visai drīz tiks legalizēta tāpat kā tagad tiek legalizēts homoseksuālisms. Deģenerāti iegūs sociālo statusu, kļūs dzīves noteicēji un dzīves varoņi. Sociālā disciplīna, ko nodrošina izglītība, audzināšana, ideoloģija, atmirs. Tās vietā būs sociālā disciplīna, ko nodrošina demoralizācija – morāli kropla dzīves izpratne. Izglītības sistēmas sniegtās apgaismības vietā stāsies ielas apgaismība. Jaunatne visu iemācīsies burtiski uz ielas. Dzīvei nepieciešamās zināšanas sniegs iela, „tusiņi”, sociālie tīkli internetā. Tas būs cilvēciskais kontingents, kurš nepazīst vecāku, skolotāju, izcilu personību autoritātes varu un kognitīvo avotu visdažādākajām dzīves zināšanām. Tas būs cilvēciskais kontingents, kuram nebūs vajadzīga māksla, zinātne, ticība.

   Grūti iebilst pret atziņu, ka XXI gadsimta galvenā pretruna būs starp reliģisko apziņu un sekulāro apziņu. Tam nākas piekrist, atceroties ateisma (sekularizācijas) straujo kāpumu XX gadsimtā. Sekulārā apziņa pieaug strauji. Tā nepazīst sociālo, individuālo atbildību. Tā ir neadekvāta veselajam saprātam, iracionālisms un iracionālā orientācija ir norma. Tajā pašā laikā sekulārā apziņa idealizē zināšanas; intelekts stājās intuīcijas un ticības vietā. Reizē pieaug misticisma loma, jo aktuāls ir Sokrāta teiciens „Mēs zinām, ka neko nezinām”. Aktuāls ir arī paradokss: Rietumu cilvēks veido komfortablu dzīvi savam ķermenim, taču par šo ķermeni (šūnām, neironiem) neko nezina. Sekularizācija attīstās liberālisma togā. Tas ir mūsdienu liberālisms bez jebkādiem principiem, viltīgi pat sludinot atsacīšanos no ideoloģijas, kam notic aprobežotas politiskās elites un ideoloģijas aizliegumu ieraksta pat savas valsts konstitūcijā.