Sociālā horeogrāfija

   Sociālā horeogrāfija ir divējāda: tautas masu apzināta dancināšana un indivīdu sevis dancināšana. Tautas masu apzināta dancināšana vienmēr ir svētki. Respektīvi, svētki ir tikai tad, ja masu apzināta dancināšana ir noorganizēta kā svētki. Vienmēr ir jāņem vērā, ka tautas masām svētki ir vienīgi tad, ja tautas masas pašas ir dejotājas un skatītājas. Praktiski tas nozīmē, ka tautas masām ir jāiezombē, ka dejošana ir viņu pašu iniciatīva un viņi paši sevi iepriecina. Tautas masu rīcība un uzvedība mainās nevis refleksiju rezultātā, bet „noteikumu” maiņas rezultātā. „Noteikumi” ir sociālās horeogrāfijas pamatbāze. Indivīdu sevis dancināšanai arī ir savi „noteikumi”. Noteikti daudzpusīgāki un komplicētāki nekā tautas masām. Sociālā horeogrāfija indivīdu esamībā, piemēram, var saskarties ar jautājumu „Kam ir lielāks degradācijas potenciāls – karjerai jeb naudai?”. Indivīds var novirzīties šaurā profesionalizācijā – izolēties no sabiedrības, kolēģiem utt. To indivīds var izdarīt lepni, ar iztēli, ironiju, pašpārliecināti un pašapzinīgi. Indivīds kļūst „hermētisks artefakts”. Indivīds var būt „nepacelts naudas maks”, - metafora sabiedrības vienaldzībai pret indivīdu, sabiedrības nepieprasītībai. Kā zināms, noklusē tos indivīdus, no kuriem mācās un no kuriem pārņem terminoloģiju, konceptus, koncepcijas, teorijas. Tādu radošu indivīdu liktenis parasti ir sabiedrības (profesionālās korporācijas) apzināta noklusēšana. Ar tādu indivīdu nav iespējams komunicēt, jo viņa ierosinātā intelektuāli retoriskā spriedze nav pa spēkam pārējiem. Tāpēc visērtākā reakcija saskarsmē ar izcilām personībām ir viņu noklusēšana. Īpaši uzskatāmi tas ir redzams, kad kultūras vispārējā situācijā dominē jaunā laikmeta stimulētā „jaunā ābece” – jauna pieeja, izpratne, terminoloģija utt. Izcilas personības ir apveltītas ar intelektuālo intuīciju un izstrādā jaunā laikmeta „jauno ābeci”. To veikli izmanto laikabiedri, taču „jaunās ābeces” autoru noklusē. Atkārtojam: cilvēki mīl visrūpīgāk noklusēt tos, no kuriem reāli mācās.