Izglītība

   Par izglītības mērķi ir visdažādākie viedokļi. Tomēr tie galvenokārt koncentrējās ap diviem mērķiem: domāšanas spēju attīstība un zināšanu sniegšana. Bez tā nav iespējama socializācija. Tiek uzskatīts, ka zināšanas vēl nesniedz domāšanas spējas – universālas domāšanas operācijas, kuras noder jebkurā situācijā. Daudzas izglītības koncepcijas tiecās pamatot tādu pieeju, kurā apvienojās abi minētie mērķi (zināšanas + domāšanas spējas). Pēcpadomju latviešu (un ne tikai) izglītības speciālisti lieto jēdzienu „kompetenču izglītība”, kas faktiski ir tikai manierīgs apzīmējums abu mērķu realizācijai. Kompetence liecina gan par domāšanas spējām, gan par zināšanām. Izglītība vienmēr visos laikmetos stimulēja kompetenci. „Kompetenču izglītību” propagandēt kā šodienas novitāti ir liela muļķība un var piesaistīt vienīgi muļķus. Sastopams viedoklis par mūziku kā visefektīvāko domāšanas spēju attīstītāju. Tā uzskata neiropsihologi, E.Laslo u.c. Laika gaitā Rietumu civilizācijā ir būtiski mainījusies sociāli instrumentālā pieeja izglītībā. Tas ir bijis atkarīgs 1) no iedzīvotāju skaita pieauguma un nepieciešamības organizēt masu izglītību, likvidēt analfabētismu, kā arī no 2) vispārējā zinātniski tehniskā progresa un tehnoloģiskās specializācijas nepieciešamības. Visradikālākās pārmaiņas sākās Atdzimšanas laikmetā, kad radās t.s. klasiskā izglītība. Tajā galvenie priekšmeti ir senās valodas un matemātika. Klasiskā izglītība nomainīja viduslaiku sholastisko izglītību – „septiņas brīvās mākslas” (gramatika, loģika, retorika, aritmētika, ģeometrija, mūzika, astronomija). XX gs. klasiskā izglītība tika iznīcināta. To veica demogrāfiskie apstākļi (masu izglītība masu cilvēkiem), masu cilvēku intelektuālais neadekvātums, tehnikas vienpusīgā apkalpošana, politiskās varas ideoloģiskā koķetēšana ar masām. No izglītības tika izmests tas viss, kas klasiskajā izglītībā bija pozitīvākais, attīstot atmiņu, disciplinējot prātu, neveicinot puszināšanas un „viedokļu plurālismu”, atturoties no ideoloģijas, ateisma. XX gs.otrajā pusē sāka nostiprināties masu augstākā izglītība. Tas ir saistīts ar demogrāfisko faktoru un pakalpojuma ekonomikas rašanos. Augstākā izglītība kļuva prece un maksas pakalpojums. Augstākā izglītība tās vulgārākajā variantā (pie mums privātajās augstskolās) tika pilnā mērā atrauta no zinātnes, veicinot šausmīgu zinātnes imitāciju. Protams, Rietumu civilizācijā saglabājās noteiktas izglītības oāzes aristokrātijai, buržuāzijas vecajai elitei.