Pašapmāns

Eiropeīdu garīgo pasauli Jaunajos laikos var vērtēt kā pašapmāna garīgo pasauli. Tās centrā ir pašapmāna filosofija, politika, ideoloģija, kurai jāiedvesmo eiropeīdu masās, inteliģencē, elitē pašapmāna saturs un formas. Uz pašapmānu ir balstīta apgaismības doktrīna,  individuālisma un humānisma doktrīna, demokrātijas un liberālisma doktrīna, cilvēktiesību un globalizācijas doktrīna, protestantisma un komunisma doktrīna. Eiropeīdi sev iestāsta to, kas faktiski ir maldīgs, demagoģisks, viltots, nevērtīgs, bezperspektīvs. Iestāsta to, kas pašus novirza no pareizākā ceļa un tā vietā liek dzīvot mākslīgi konstruētu ilūziju atmosfērā bez īsta garīguma un cilvēciski adekvātas darbības, uzvedības un komunikācijas. Pašapmāna rezultātā visa dzīve kļūst anomālija. Jauno laiku un tajā skaitā mūsdienu eiropeīdu pašapmāna filosofijā, politikā, ideoloģijā iederas šāds vārdu krājums: pašaizsardzība, pašapkalpošanās, pašapmierinātība, pašapziņa, pašārstēšanās, pašattīrīšanās, pašcieņa, pašiedvesma, pašierosme, paškritika, pašlabums, pašmērķis, pašpaļāvība. Eiropeīdu garīgās pasaules raksturojumā iederas šādi salikumi: sublimācija-pašsublimācija (cilvēka zemāko tieksmju enerģijas pārvēršana augstākā psihiskajā enerģijā); suģestija-pašsuģestija; manipulācija-pašmanipulācija (tendencioza faktu sagrozīšana); fabrikācija-pašfabrikācija (radīt viltojumus, neatbilstību patiesībai); falsifikācija-pašfalsifikācija; farizeji-pašfarizeji (liekuļi, svētuļi); fascinācija-pašfascinācija (apmānīšana, apburšana, valdzināšana); fetišisms-pašfetišisms (dievināšana, nekritiska cieņa); fikcija-pašfikcija (uzdot par faktu). Refleksijas par pašapmāna grandiozo lomu eiropeīdu garīgajos procesos Jaunajos laikos ierosina integrālā tradicionālisma mācība, kaut gan tiešā veidā tajā netiek runāts par pašapmānu (netiek lietots šis vārds).

Vārds

Ja lietai nav nosaukuma, tad lieta neeksistē. Mēs nevaram savā apziņā fiksēt lietu, ja tai nav vārda. Bez vārda nekas nevar notikt mūsu apziņā. Tas, ko filosofiski dēvē par dzīves īstenību, mūsu apziņā figurē kā valoda – vārdi. Mūsu apziņā vārds kļūst teurģisks līdzeklis, spējot nodrošināt lietu uztveri. Taču vārds ietekmē ne tikai mūsu apziņu, bet arī dzīves īstenību. Vārds paver iespēju abstrahēt dzīves īstenību, to pārveidot, piemēram, konceptuālā ansamblī, vispārinot dzīves īstenības materiālu. Bez vārdiem nav mūsu apziņa. Var teikt: bez vārdiem mēs neeksistējam, jo bez apziņas mēs nejūtamies „dzīvas radības”. Ne velti Nīče teica „Mēs – filologi”. Patiešām mēs visi esam filologi. Mums ir mīlestība uz vārdu (lat. philologia – mīlestība uz vārdu).

Gara aristokrātija

(была весна 1912 года)

«Перед экзаменами в саду была устроена сходка. На нее созвали всех гимназистов нашего класса, кроме евреев. Евреи об этой сходке ничего не должны были знать. На сходке было решено, что лучшие ученики из русских и поляков должны на экзаменах хотя бы по одному предмету схватить четверку, чтобы не получить золотой медали. Мы решили отдать все золотые медали евреям. Без этих медалей их не принимали в университет. Мы поклялись сохранить это решение в тайне. К чести нашего класса, мы не проговорились об этом ни тогда, ни после, когда были уже студентами университета. Сейчас я нарушаю эту клятву, потому что почти никого из моих товарищей по гимназии не осталось в живых. Большинство из них погибло во время больших войн, пережитых моим поколением. Уцелело всего несколько человек».

К.Г. Паустовский, «Аттестат зрелости»

Dotais teksts ir ļoti interesants dažādā ziņā. 1) Runa ir par 1912.gadu. Tātad citu laikmetu, salīdzinot ar mūsdienu laikmetu. Runa ir par laikmetu pirms I Pasaules kara, kad Krievijas impērijā dzīva bija aristokrātija ar savu slaveno gara aristokrātiju, kura bija raksturīga ne tikai aristokrātiem, bet arī jaunajai buržuāzijai, kuras ētoss vēlējās līdzināties „tīrās” aristokrātijas ētosam. Mūsdienās gara aristokrātija noteikti ir sastopama. Taču mūsdienās, ģenētiski centrētajās plebejiskajās (proletāriskajās, neseno dzimtcilvēku) aprindās, gara aristokrātija tomēr ir ļoti vāji pazīstama gan teorētiski, gan praktiski. 2) Uzmanība pievēršama „tehnoloģijai” – pašai cēlajai idejai, lēmumam neizpaust vienošanos; zvēresta konsekventai izpildei. 3) Interesants ir jautājums par ebreju gara aristokrātijas praksi attieksmē pret krieviem; īpaši zinot šodienas ebreju attieksmi pret savu dzimteni Krieviju un tās tautu – krieviem. 3) Katrā ziņā teksts ir laba ilustrācija tām garīgajām, morālajām izmaiņām, kuras ir notikušas ar hominīdiem aizvadītajos apmēram 100 gados.

Bruks

Arthur Moeller van den Bruck (1876-1925) jau 1923.g.rakstīja: "Liberālismā tautas atrod savu nāvi".

Cilvēks, kurš visu mūžu ieteica kaut ko savienot, sintezēt. Sākot ar savu uzvārdu, kas oriģināli sastāv no divām daļām: tēva uzvārda (Moeller) un mātes uzvārda (van den Bruk). Prūšu valsts veidošanā viņš rekomendēja apvienot sociālismu un nacionālismu, neieredzot demokrātiju, liberālismu un ebreju marksismu; ASV viņam bija civilizācija, kapitālisms, PSRS - kultūra, sociālisms; 3.Reiham vajadzēja sintezēt civilizāciju un kultūru, liberāli industriālas civilizācijas vietā veidot vispārēja skaistuma un harmonijas valsti; viņu uzskata par nacionālsociālisma pamatlicēju (Hitlers slavēja viņa darbus, kaut gan Bruks Hitleru neuzskatīja par gudru cilvēku un nesadarbojās ar viņu), kā arī konservatīvās revolūcijas ideologu; konservatīvā revolūcija viņam arī bija sintēze: nacionālisma un konservatīvisma sintēze. Viņš ir 3.Reiha (jēdziena, politiskā termina) autors, savā grāmatā ideoloģiski deklaratīvi raksturojot 3.Reiha idejisko jēgu.

НравитсяЕще реакции

 · Ответить · Только что · Отредактирован

Написать комментарий...

Analītiskais ezoteriskums

Mūsdienu globālo sociālo problēmu analītikā un tajā skaitā planetāri ģeopolitiskajos projektos ir sastopams ezotēriskums tāpat kā ezotēriskums ir sastopams dažādu reliģiju interpretācijas kontekstā. Mūsdienās ir vairāki intelektuālās domas virzieni, kurus spilgti pavada ezotēriskums – apslēptu, slepenu, vienīgi izredzētajiem domātu un izprotamu konstrukciju klātbūtne. Tā tas, piemēram, ir t.s. integrālajā tradicionālismā, t.s. debess politikā, eirāzismā. Iemesls ir zināms. Tas ir visām ezotēriskajām konstrukcijām kopējs; proti, planetārā mēroga analītikai un plānošanai ir vajadzīgs kosmoloģiska vēriena pasaules uzskats, kas var būt tikai ezotēriski mistisks. Ģeodēziskā mistika (Šambalas mistiskā valsts) sastopama jezuītu ezotērikā. Vāciešu slavenās Ananerbes pasaules kundzības pamatojumā milzīga loma bija ezotēriskai mistikai par āriešu (nordisko) rasi, kā arī tibetiešu mūku ezotērikai, mandalas simboliskajai zīmei. Jūdaismā ir ezotēriska mācība kabala, kas radās XII gs., bet populāra kļuva no XVI gs. Tikai izredzētie ir spējīgi saprast Toras tekstu. Kosmiski mistisks mērogs ir ne tikai kabalistiem, bet arī ķīniešu daosiem. Visjaunākie (2017.g.) ķīniešu globalizācijas projekti „Vienotā likteņa tautu sadraudzība”  un „Lielais tējas ceļš” sakņojās senos ezotēriskos priekšstatos. Kosmisko fenomenu enerģētikas loma tiek akcentēta t.s. debess politikā, kuru ir izveidojuši it kā ļoti racionāli cilvēki – Krievijas armijas (PSRS) izlūkdienesta augstākie virsnieki. Viņi balstās uz ķīniešu ezotērisko pasaules uzskatu, kas atspoguļojās šodienas Ķīnas valsts politikā. Viņi, piemēram, savu analītiku un prognozes veido, ņemot vērā Zivs zvaigznāja ēras nomainīšanos ar Ūdensvīra zvaigznāja ēru, kad pāreja noslēdzās 2014.gadā. Viņi pašlaik saskata uz planētas sešus ievērojamākos konceptuālos centrus: 1) vindzori+rotšildi; 2) Vatikāna jaunais ordenis; 3) Vatikāna vecie ordeņi – Maltas, Teitoņu; 4) sufiji; 5) drakoni – ķīnieši ar savu „lielās vienotības laikmetu”; 6) netokrāti – hasidi, sapņojot par Lielo Eirāziju.

Konceptuālisti

Globālo sociālo problēmu analītiku veido cilvēki, kurus var dēvēt par konceptuālistiem. Viņi ir konceptuālo zināšanu demiurgi – radošais elements. Tā tas atspoguļojās gan šodienas problemātikas konceptuālajā apstrādē, gan nākotnes konceptuālajās prognozēs. Piemēram, nākotnes prognozēs svarīga ir konceptuālā atziņa par kultūras spējīgumu. Gaišas perspektīvas būs vienīgi tad, ja kultūra nākotnē būs spējīga līdzvērtīgi dot 1) jaunas tehnoloģijas, 2) nodrošināt humānismu un 3) mesiānismu. Kultūrai ir jābūt spējīgai līdzvērtīgi nodrošināt minētos labumus. Nedrīkst neeksistēt līdzvērtība starp jaunajām tehnoloģijām, humānismu un mesiānismu (kultūras spēju glābt, palīdzēt cilvēkiem). Lieta ir tā, ka mūsdienu nelaimju cēlonis ir minētās līdzvērtības izzušana. Kultūrā priekšplānā izvirzījās jaunās tehnoloģijas.  Kultūrā īpaši jaunās informācijas tehnoloģijas (JIT) izjauca nepieciešamo līdzvērtīgumu. JIT izjauca 1) tirgus ekonomiku (seno, tradicionālo) un 2) cilvēka apziņu, jo internets, sociālie tīkli rada mozaīkai līdzīgu pasaules ainu; cilvēku apgūtais izziņas materiāls ir bez vienotības, sistēmiskās uztveres, izpratnes, interpretācijas. No kultūrā nepieciešamās līdzvērtības katra savā veidā atdalījās arī humānisms un mesiānisms. Abi labumi zaudē savu jēgu. Nav vairs īsti skaidrs, vai pasaule (kultūra) eksistē priekš peļņas jeb priekš cilvēka. Valsts ir pārstājusi rupēties par cilvēkiem, sabiedrības vajadzībām. Valsts izvairās no sociālā mesiānisma funkcijas. Valsts piekāpjās transnacionālajām korporācijām, kurām nav nekādas intereses par humānismu un mesiānismu. Bizness ir kļuvis spēcīgāks par valsti. Bizness rada jaunas tehnoloģijas, nedomājot par „liekajiem cilvēkiem” jauno tehnoloģiju ieviešanas rezultātā. Par viņiem nedomā arī valsts, kura agrāk centās harmonizēt jauno tehnoloģiju ieviešanu ar „lieko cilvēku” nodarbinātības iespējām. Varas inteliģence piekāpjās agresīvajiem filistriem, kas veido finansu afēristu un politiķu gados jaunu cilvēku kontingentu.

Cilvēktiesības

Cilvēktiesības ir spēcīgs arguments polemikā par daudziem jautājumiem. Tik spēcīgs, ka ne reti pārvēršās klajā demagoģijā. Noteikti nākas nošķirt cilvēktiesības kā ideoloģijas sastāvdaļu un cilvēktiesības kā dzīves morālo prasību, normu, vērtību. Cilvēktiesības kā ideoloģijas sastāvdaļa reālajā dzīvē devalvē cilvēktiesību humāno būtību. Rietumu neoliberālisma ideoloģija cilvēktiesības ir pārvērtušas par marķieri, fiksējot piederību Rietumu civilizācijai it kā citās civilizācijās nedzīvotu cilvēki un uz viņiem neattiektos cilvēktiesības. Rietumu civilizācijā cilvēktiesības nāca masveidā modē XX gs. 70.gados sakarā ar dzimumu līdztiesības problemātikas uzkurināšanu. Cilvēktiesības vienmēr ir bijušas aukstā kara ierocis. Tā tas bija Rietumu un PSRS aukstā kara laikā, tā tas turpinās tagad Rietumu rusofobijā, kā arī attieksmē pret Ķīnu, Ziemeļkoreju un citām zemēm, ja nepieciešams kritizēt to iekšpolitiku. ASV, pasaulē visietekmīgākā ģeopolitiskā aģentūra, cilvēktiesību retoriku izmanto savu planetāro interešu realizācijā. Cilvēktiesības kā analītiskā shēma tiek izmantotas pasaules valstu politisko iekārtu kvalificēšanā saskaņā ar amerikāņu priekšstatiem par valsti un pilnā mērā ignorējot nacionālo specifiku valstiskuma jomā. Savukārt Rietumeiropā aizvadītajos dažos gadu desmitos cilvēktiesības ir spēcīgs arguments polemikā par minoritāšu tiesībām. Praktiski – migrantu tiesībām. Cilvēktiesības tika sasaistītas ar multikulturālisma politiku. Nesen Rietumeiropā nāca modē politiskā tēze par multikulturālisma politikas izgāšanos Vācijā un citur. Protams, tā ir melīga tēze, jo multikulturālisma politika Rietumos pastāvēja tikai uz papīra un politiķu runās. Nevar izgāsties tas, kas nekad nav reāli bijis. Katrā ziņā nepieciešamība nošķirt cilvēktiesības kā ideoloģijas sastāvdaļu un cilvēktiesības kā dzīves morālo prasību, normu, vērtību rada visdažādākos izkropļojumus. Tiek apliecināts, ka pasludināt tiesības un praktiski izmantot pasludinātās tiesības nebūt nav viens un tas pats. Neoliberālisma ideoloģija par cilvēktiesībām krasi kontrastē ar cilvēktiesību praksi Rietumu zemēs. Katrā valstī vienmēr atradīsies kādas intereses, kas ir valstiski, nacionāli, politiski, ekonomiski, militāri svarīgākas par cilvēktiesību interesēm.